Mana dzīve ir sāpīga

29.

Lewisu kaut kur aizveda, es nezinu kur. Tikai ar pēdējām cerībām ceru, ka viņš paliks dzīvs.

Mani veda pa tumšo gaiteni. Tas, laikam, ir pagrabs.

Atverot vienas no durvīm un ieejot, es ieraugu daudz dzelzs stieņus. No sākuma nesapratu. Bet pēc tam sapratu gan- tas ir veidots 'privāts cietums', kur, kamerās sēdēja sakņupuši cilvēki-  laikam, Vladima ienaidnieki. 

Vienā no kamerām ejot garām es ieraudzīju ļoti pazīstamu seju. Viņš sēdēja sakņupis kaktā un skatījās zemē. Viņš viss bija asiņu pleķos un zilumos.

''Eliss!''- es pieskrēju pie dzelzs stieņiem un nevarēju atraut skatienu. Man ir tik ļoti žēl... par visu. 

''Karol-... in... ko tu še- šeit da- dari?''- viņa acīs ieraudzīju bailes skatienu. Viņš pat nevarēja parunāt. Ko viņi ar viņu izdarīja?

''Eliss, es atnesu Vladimam paku, ko tu man atdevi. Viņš teica, ja neatdošu, tu mirsi''- man pāri vaigiem tecēja asaras. Es nevarēju viņu šeit atstāt... man vajag dabūt viņu no šejienes jebkādā veidā.

''Ko? Nē.. Lewis ar te- tevi?''- Eliss sarauc uzacis un mēģina piecelties sēdus, bet viņam ir tik ļoti sāpīgi, ka viņš atguļas atpakaļ. Es nevaru saprast, ko viņam izdarīja. Visur bija asinis. Svaigas asinis. Man paliek arvien vairāk un vairāk bail par viņa dzīvību. Bet ja es nespēšu viņu glābt? Ko tad? 

''Jā, ar mani, bet viņu kaut kur aizveda. Es nezinu, kur viņš ir''- es caur asarām nevarēju neko skaidri saredzēt.

Man jādabū viņi abi prom no šejienes. Jebkādā veidā.

''Ar viņu viss būs labi''- viņš pasmaida - ''Es mīlu tevi''- viņš nopūšas un aizver acis

''Eliss!''- mana sirds apstājas- ''ELISS!''- es nokliedzos. Es baidos, ka tie bija viņa pēdējie vārdi.

Kāds apsargs mani paķer no mugurpuses un ielidina kādā no kamerām. Es stipri atsitos ar galvu pret zemi, bet man vienalga- ''ELISS! Pasaki kaut ko!''- es kliedzu, lai viņš sadzirdētu. Es gribu, lai viņš sadzird mani. Lai neiet prom, lai nemirst. Es gribu... es gribu.. es piespiežu pieri pie aukstas un netīras zemes. Es nezinu ko es gribu. Es tikai vēlos lai viss šis nenotiktu īstenībā. Lai Eliss dzīvotu. Lai Lewis tagad sēdētu man blakus un skatītos futbolu. Lai viss būtu kā iepriekš.

Manas iekšas sačokurojās. Sāpēja sirds. Nejutu ne rokas, ne kājas. 

Es izdarīšu visu, lai viņus izvilktu ārā no šejienes.

''Kas viņai kaiš?''- Vladima balss kaut kur tālumā pajautā kādam.

''Viņa ieraudzīja viņu''- kāda balss atbildēja.

Atverot acis sapratu, ka esmu iemigusi tajā pašā pozā- sačokurojusies, piespiedusi pieri pie zemes.

Dzelzs durvis atvērās.

''Karolin!''- mani stipri sabužināja un es pacēlu acis. Tas bija Vladims.

''Nāc''- viņš pasaka un iziet no manas kameras.

Kur? Vai mani ved nošaut? 

Cik ilgi es gulēju? Vai Eliss vēl ir tur?

Es mēģinu piecelties, bet saprotu, ka kājas neklausās. Esmu pārāk ilgi gulējusi tādā pozā. Kājas sāk degt no iekšienes.

''Ja nevari staigāt, rāpo!''- Vladims nokliedzas un es griļīgi pieceļos uz kājām un ar stieņu palīdzību mēģinu tipināt uz priekšu.

Speciāli nokrītu pie Elisa kameras. Viņš guļ uz zemes ar muguru pret mani. Viss krekls ir asinīs. 

Vai viņš vēl ir dzīvs?

''Ko tu ar viņu izdarīji?!''- es nokliedzos.

''Viņš to ir pelnījis''- Vladims pieiet man klāt, paceļ mani uz kājām un sāk vilkt uz durvju pusi.

Viņš atvilka mani līdz kabinetam un istabas vidū atlaiž. Es noslīdu atpakaļ uz zemi.

''Tātad, man vajag, lai tu parakstītu pāris dokumentus''- Vladims paskatās uz mani un piespiež pie dokumentiem pirkstu.

''Ko tu izdarīji ar Elisu un Lewisu?!''- es skatos viņam tieši acīs.

Par atbildi dabuju tikai smaidu.

''Es neko neparakstīšu kamēr tu man nepateiksi!''- es pieceļos kājās

''Viņi abi vēl ir dzīvi, nebaidies''- viņš pasaka un sakrusto rokas uz krūtīm.

''Vēl? Man vajag, lai viņi būtu dzīvi un tu viņus atlaidīsi!''- es pienāku viņam tuvu klāt. Es nebaidos viņu. Lai notiek, kas notikdams.

''Man vienalga ko TEV vajag. Tu darīsi to ko MAN vajag. Un tagad paraksti''- viņš skatās uz mani ar mierīgu skatienu

''Nē''- es pasaku un sakrustoju rokas uz krūtīm

''Labi, būs pēc tava plāna''- viņš pasmaida un iziet no kabineta. 

Pēc minūtes viņš atgriežas un viņam nopakaļ apsargs velk Elisu un pie galvas tur pistoli.

''Ja tu šādi labāk saproti- vai nu tu tagad paraksti šos dokumentus, vai arī viņš mirs tagad un tavu acu priekšā''- Vladims pasmaida ar savu apburošo smaidu.