Mana dzīve ir sāpīga

5.

Visu tālāko ceļu es klusēju un jutu pulsējošo sāpi vaigā.

Kad izkāpām no mašīnas, Eliss neko nepateikdams, iegāja mājā un pazuda savā kabinetā. Tas nav uz labu. Viņš vienmēr uz mani auro, bļauj un iesit. Bet kad viņš klusē un neko neizdara, man paliek arvien vairāk bail, jo nezinu ko gaidīt.

Ieejot mājās, es nezinu ko darīt- iet pie viņa un atvainoties, lai pēc tam es neciestu vēl trakāk, vai vienkārši paslēpties savā istabā, itkā manis arī nebūtu. Bet tad būs sliktāk nekā tagad. Labāk aiziet.

Pieejot pie viņa kabineta durvīm man trīc viss ķermenis. Baidos kas būs. Vai viņš mani šoreiz sodīs ar sagrieztu ādu vai ar visu sasistu ķermeni? Vienalga, lai būs, kas būs..

''Eliss?''- es pasaku ar drebošu balsi un bez klauvēšanās ieeju. Vai arī vajadzēja pieklauvēt? 

Klusums. Kaut kur tālumā dzirdu soļus. Viņš mani laikam nav dzirdējis. 

Ieejot viņa kabinetā, liekas ka ieeju kādā tunelī. Tas saucās kā kabinets, bet tas ir kā muzejs- visas sienas, griesti un grīda ir baltā, lakotā krāsā un visur apkārt stāv pilnīgi jaunās, nospodrinātas viņa mašīnas. Manu papēžu klaudzienus, liekas, ka dzird pat tuneļa beigās kā lielos dipoņus. Bet paejot tālāk, saprotu ka dzirdu Elisu runājam pa telefonu. Tunelis beidzas un izveidojas milzīga istaba, kuru es varu saukt par garāžu, kura ir pārveidota par izstādi. 

''Ko tu šeit dari?''- es palecos no Elisa bargās balss visapkārt- jo šeit ir eho. Pagriezusies, saprotu, ka pie labās sienas ir izveidots kā kabinets- liels galds, pie kura sēž Eliss un apkārt daudz krēslu, dīvānu un daudzas gleznas pie sienas. Viņš uzreiz izslēdz telefonu ar vārdiem- ''Vēlāk pārzvanīšu''

''Es tevi meklēju..es gribēju parunāt..''- es iesāku

''Tev NAV šeit jābūt!''- Eliss pieceļas un noaurojas, bet tas skan 10 reizes skaļāk, jo ir eho.

''Es zinu, bet..''- es jau jutu atkal kaklā kamolu

''Karolina! Prom no šejienes, es negribu tevi pašreiz redzēt!''- viņa bargais skatiens paliek arvien niknāks un niknāks

''Bet..''- es nezinu kapēc esmu atnākusi..nevajadzēja

''KAROLIN- PROM!''- Eliss iziet no sava galda un vēlreiz uzauro, parādot uz durvīm.

''Eliss, piedod''- es jau raudot, nosēžos uz ceļiem. To vajag izbeigt tagad, vai arī viņš ar laiku vēl vairāk sadusmosies.

''Akdievs! Karolin! Tu tiešām nesaproti ko es gribu no tevis? PROOOM!''- viņš pienāk man klāt

''Piedod..''- es nočukstu

''Tu zini cik ļoti tu tagad izskaties nožēlojami? ZINI?!''- viņa rokas ir savilktas dūrēs un ar laiku paliek pirkstu kauliņi paliek balti

''Zinu, piedod man..''- es skatos kā manas asaras krīt uz ideālu nopulētu balto marmoru

''Karolin, tu man apriebies!NEGRIBU VAIRS TEVI REDZĒT! TINIES!''- viņš uzrauj mani uz kājām un pagrūž uz durvju pusi.

Kapēc es atnācu? Kapēc es vispār šeit atrodos? Stāvu tur, kur esmu pagrūzta, aiztaisījusi seju. Man bail kas tagad būs. Man nav drosmes iziet tagad no šī kabineta un paslēpties savā istabā, viņš pēc tam vienalga atnāks man pakaļ. 

''Tu esi nožēlojama, Karolin! Es nekad nebiju TIK apkaunots ar tevi! Manu vecāku klātbūtnē!! Protams, ka es tevi nekur un NEKAD neņemu sev līdzi! Jo tu apkaunosi mani! Vienu no bagātākiem cilvēkiem! MANI! Es tagad nožēloju to, ka ESMU NOPIRCIS TEVI!!''- viņš uzbļauj un atkal pastumj mani.

''Mani vecāki ir izdomājuši uzdāvināt tev villu Florencē?! Bet tu ko??!! NEKO! Tu sāki stulbi raudāt, ka tava stulbā 'neīstā' māte pateica, ka tu NEESI VIŅU MEITA! Vai tad tas nebija skaidrs jau no PAŠA SĀKUMA??! Protams, ka tev nebija skaidrs! Jo tu esi stulba kā koka stumbrs- tu pat nekad neiedomājies par izskata atšķirību pa visiem šiem gadiem, kad es to ieraudzīju pašā pirmajā dienā, kad tevi ieraudzīju! Tu esi ne tikai stulba, tu esi pilnīgi bezsmadzeņu radījums!''- viņa vaigi palika mazliet sarkani no kliegšanas. 

Es vairāk nevarēju izsturēt raudāšanu, es jau nevarēju normāli paelpot. Tāda sajūta ka es tūlīt nokritīšu bezsamaņā

Bet tad, kad es pagriezos pret viņu, un viņš, ieraugot manu saraudāto seju, pēdējo, ko es redzēju, ir tas- kā Eliss paceļ savu dūri.