Mana dzīve ir sāpīga

7.

''Jaunais apsargs?''- es nesaprašanā pajautāju, bet skatienu nevaru atraut no viņa ķermeņa paveidiem, kurus var redzēt caur kreklu.

''Eliss mani pieņēma darbā šodien. Pateica, ka tev ir vajadzīgs apsargs kad viņa paša nebūs uz vietas''- viņš atklāja ideāli baltu smaidu.

''Nebūs uz vietas?''- es nevaru noticēt savām ausīm. Eliss vienmēr strādā mājās un ļoti, ļoti retās reizēs brauc prom- bet tas ir tad, kad ir kādas jaunās mašīnas atklāšana. Un par jauno apsargu esmu vienkārši nošokēta- man protams, bija pāris apsargu, bet Eliss tos ātri atlaida no darba. 

''Jā, es tagad lidoju uz Los-Andželesu, jo man tur jābūt 19:00''- uz ēdamistabu ieiet Eliss

''Bet tu teici, ka vairāk nebūs apsargu..''- es nomurminu, jo Eliss pēc pēdējā apsarga skaidri pateica, ka vairs nevēlas redzēt nevienu vīrieti man blakus, pat ja tas ir apsargs.

''Es pārdomāju. Kamēr manis nav tev blakus, tev blakām ir jābūt tam, kas varēs pasargāt tevi, ja kaut kas notiks''- Eliss savilka seju asā grimasē un izgāja no istabas.

''Es būšu atpakaļ pēc trim dienām''- mēs sadzirdam Elisa balsi  un tad durvju klaudzienu.

''Karolin, tu vēlies ēst?''- kalpone ar mīļu smaidu pajautā.

Eliss ļoti reti tā dara- aizbrauc un man neko nepasaka. Viņš vienmēr pasaka vai nu- 'jaunās mašīnas izstāde, man tur ir jābūt', vai - 'es aizbraukšu pēc pāris dienām, pēc tam būšu atpakaļ'. Viņš ir vai nu pārāk sadusmots uz mani par vakardienu, vai viņu tiešām izsauca ļoti negaidīti (kas ir neiespējami). Bet ja viņš ir sadusmots, tad kapēc dāvināja puķes?

''No kurienes tev tāds zilums?''- mani izrāva no domām mans jaunais apsargs, kurš uzmanīgi mani vēro kamēr es biju ieurbusies ar skatienu šķīvī ar savām domām.

''Es...es atsitos''- es nosarkstu un atkal ieurbjos šķīvī.

''Ļauj minēt- pret durvīm?''- Lewis iesmejas ar saviem plūstošiem, bet zemiem smiekliem.

Jūtu, kā mani vaigi paliek arvien karstāki un karstāki. Es negribu teikt nepazīstamajam cilvēkam, ka mani sit. Un vēl, ka tas ir mans vīrs.

''Tu kaut ko vēlies?''- kalpone pienākusi pie Lewisa apjautājas ar vismīļāko smaidu, kāds vien tikai ir iespējams. Nu jā- viss skaidrs. Tagad uz šo apsargu ir uzmetušas acis visas šīs mājas kalpones. Lieliski.

''Nē, paldies''- viņš uzsmaida un atkal pievērš uzmanību manai sejai.

''Tas zilums tev jau ir ilgi?''- mans apsargs paliek kaitinošs.

''Beidz blenzt uz mani. Zilumi ir normāla cilvēku parādība.''- es norūcu, jo tiešām apnika skaidroties kaut kāda apsarga priekšā.

''Wow, Karolin, tas ir visgarākais teikums, ko esmu dzirdējusi to tevis visu trīs gadu ilgumā''- kalpone, pienākdama pie mums ar desertu, noteica ar viltīgu smaidu.

Jūs nopietni? Es domāju ka Eliss ir ar visasāko mēli šajā mājā, bet, laikam, es kļūdījos. Laikam šajā mājā visi ir ar pretīgu raksturu un asām mēlēm.

Es pieceļos no galda un aizeju, cik ātri vien varēdama uz savu istabu. Negribas šeit vairāk uzturēties.

''Kur tu aizskrēji? Tev desertu atnesa''- Lewis pēc kāda brīža bez klauvēšanās iegāja istabā ar sabāztām rokām kabatās, un apstājās pie manas gultas.

''Es negribu desertu''- es nobubinu

''Nu labi''- viņš pakrata plecus un apguļās uz manas gultas.

''Ko tu...tā ir mana istaba''- es pagriežos pret viņu un ar šoka izsteiksmi paraugos uz viņu. Visi mani bijušie apsargi nevarēja pat ieiet manā istabā- vienmēr stāvēja aiz durvīm. Bet viņš- pārāk daudz ko atļaujas. Gan jau, ka dokumentos viss skaidrs ir aprakstīts kas un kā- bet viņš vienkārši neseko likumiem.

''Es zinu''- viņš iesmejas un atradis pulti ieslēdz sporta kanālu.

''Bet..bet''- es nezinu kā pateikt mīļāk ka viņa darba zona beidzas aiz manām durvīm citā pusē. 

Bet viņš laikam, sapratis ko es vēlos teikt, pasmaidīja platu smaidu- ''Manā darba līgumā ir rakstīts, ka man vajag tevi pieskatīt jebkurā brīdī un jebkurā vietā. Un ir vienalga- vai tu esi gultā, dušā vai vannā- man jābūt VISUR blakus tev, pat ja tu mazgājies kaila''- viņš uzsvērdams pēdējo teikumu un it kā sakaunējies no sava teiktā novērsa skatienu, bet smaids nepazuda.