Mana dzīve ir sāpīga

19.

  

Guļu savā gultā un pārslēdzu kanālus. Esmu no garlaicības aiztinusies jau līdz sporta kanāiem...kurus nekad neskatos.

 Pēc pusdienām mani aizsūtīja uz savu istabu un no tā laika es vairs neredzēju Lewisu. Tagad jau vakars, bet viņš tā arī nav parādījies. Pat, lai atvadītos no manis. Tas, man liekas, jau saprotams- Eliss viņam samaksāja to summu, kuru apsolīja, un viņš, ilgi nedomādams, uzreiz aiztinās prom. Bet man jau viņa pietrūkst. Kā tas vispār ir iespējams? Viņš man sākumā tik ļoti nepatika...viņš man likās apnicīgs, neinteresants vīrietis. Bet,vienlga, tagad pietrūkst viņa komentāriju par katra futbolista 'nepareizo sitienu', smieklus par maniem kanāliem, kurus es ierakstīju 'Favorītos' un arī visu laiku viņa saldumu kaudzi uz manas gultas.

Ar viņu vienkārši jūties tiešām pasargāta, tā it kā, ja krīti- tad nebaidies, viņš paspēs noķert.

Bet nu, tagad jau par vēlu kaut ko sapņot..viņš ir prom un vairs nekad nebūs atpakaļ.

''Mīļā, man pastāstīja ka tu esot strīdējusies ar Lewisu. Par ko jums bija kašķis?''- dzirdēju Elisa balsi no viņa vannas istabas.

Sedēju uz viņa gultas nekustēdamās. Viņš pasauca mani, lai par kaut ko parunātu. Un tas mani nereāli biedē. Jo viņš reti grib 'parunāt'. Un tas vienmēr ir kaut kas tiešām svarīgs.

''Emm...viņš bija ne visai jauks pret mani''- es atbildu

''Tiešām? Un ko tad viņš izdarīja, ka tev viņš likās nejauks?''- neredzot Elisu jau varēju saprast, ka viņš smaida.

Es neatbildu. Te nav vērts atbildēt. Viņš vienlaga to pārvērtīs par skandālu, ka man viss nepatīk.

''Klausies, Karolin, es tevi pasaucu, jo gribēju tev ko teikt''- Eliss iziet no savas vannas istabas ar sasietu dvieli uz gurniem un apstājās durvīs.

Gandrīz viss viņa ķermenis ir nototovēts. Viņa ķermenim piemīt atlētiskuma forma- viņam ir prese un ļoti labi redzami rokas un muguras muskuļi. Viņš izskatās pēc modeļa, kas ir uz kāda slavena žurnāla vāka. Varu pateikt,ka viņš ir ideālā formā savos 35 gados.

''KAROLIN''- mani no domām izrauj nikna Elisa balss.

''Jā?''- es pieceļos no gultas un paskatos uz viņu.

''Tu dzirdēji ko es tev tikko pateicu?''- Eliss sakrusto rokas un pieiet man tuvāk.

Nedzirdēju, es pārāk biju aizņemta domājot kā tu izskatīsies pēc 10 gadiem.

''Jā''- es noburkšķu un sajūtu kā mana sirds sāk nevaldāmi sisties.

''Un ko es pateicu?''- Eliss pieiet man tuvu klāt un ieskatās acīs.

Un viss atkal ir savās vecās vietās- Eliss laimīgi skatās kā mocos viņa nagos. Bet es neko citu izdarīt nevaru, kā katru reizi to paciest.

''Ko es pateicu Karolin?!''- viņš paceļ balsi tieši pie manas sejas.

''Es...es..es nedzirdēju''- man norit pa vaigu asara un es noliecu galvu, lai neredzētu viņa niknās acis.

''Nu kā vienmēr...nekad un nekas nemainīsies. Es tikai kaut ko pasaku, Karolina uzreiz asarās''- Eliss uzbļauj un attiet uz vienu soli tālāk no manis- ''Es izdarīju tevis dēļ tādu darbu...savā darba laikā domāju, kā man iepriecināt mīļoto, ko šoreiz tādu izdomāt, ko šoreiz tādu izdarīt... Izdomāju, izdarīju, gribēju pārsteigt...bet nē- viņa visu sabojā ar savu raudāšanu ne no kā! Tu vispār normāls cilvēks esi? Tev vispār viss kārtībā ar galvu? MAN LIEKAS KA NĒ! Viss pārsteigums kaķim zem astes!''- Eliss dūri ietriec pa vienu no gleznām, un tā noraujoties no naglas un nokrīt uz zemes.

''Tu vienkārši esi pretīga būtne, Karolin!''- Eliss uzbļauj un pēc sekundes ir man blakām un iedod stipru pļauku man pa vaigu, kur ir zilums, kas vel nav sadzijis.

Novaidusies un iekodusi sev lūpā, es atkal iztaisnojos un novēršu skatienu no viņa. Ja viņš sit, tad es to kaut neredzēšu.

Sēžu savā istabā uz gultas, savilkusies čokuriņā un mēģinu aizmirst un nejust pulsējošo sāpi vaigā un plecā. Dabuju vel vienu pļauku un biju pagrūsta pret skapi.

Pleķi no asarām tagad ir gan uz krekla, gan biksēm, gan gultas. Liekas, ka es nekad nenomierināšos, un asaras nekad nenorims. Es vienkārši nevaru pierast pie šāda dzīvesveida- vispirms sāpes, pēc tam pārsteigumi. Un arī negribu.

Ja dzīve nemainīsies, kapēc tad man ir jāsēž, jācieš un jāgaida kamēr mani Eliss paša rokām nožmiegs? Ja varu to izdarīt pati ar sevi...? Vairāk nebūs jasamierinās ar tādu dzīvi.. Manis vienkārši nebūs. Vienalga nevienam neesmu vajadzīga.

Tad kāda jēga vēl gaidīt?