Mana dzīve ir sāpīga

21.

Ilgu laiku valdīja klusums. Pēc Lewisa teiktā domāju, ka Eliss tagad viņu nogalinās uz vietas, bet... Bet nekas nenotika. Viņš klusēja. Un pēc pāris sekundēm atkal sajūtu silto pieskārienu manai rokai.

Kad atveru acis, redzu, ka Eliss ir aizgriezies, tāpēc, izmantoju brīdi un paskatos uz to pusi, kur stāv Lewis. Viņš ir atspiedies pret sienu un skatās pa logu. Viņš izskatās saspringts, bet nav dusmīgs.

''Beidzot. Karolin, tu tik ļoti mani nobiedēji..''- Elisa balss izrauj mani no domām par Lewisa teikto.

''Kā tu jūties?''- palātā ieiet dakteris un uzsmaida man. 

''Labi''- es pasaku, jo es tiešām nejūtu sāpes, no kurām baidījos visvairāk.

''Tad labi, rīt jau būsi mājās, bet šodien vēl jāpaliek- tavam ķermenim vēl ir stress, kuru ir jānomierina ar zālēm''- dakteris pasaka pierakstot kaut ko savā grāmatiņā, bet kad izrunā vārdu 'stress' paskatās uz mani ar dīvainu skatienu- ''Bet zinat, es padomāju- vai jūs nevēlaties paņemt pāris stundiņas pie psihologa?''- dakteris pajautā un paskatās uz Elisu.

Es, protams neesmu šokā no kaut kā tāda, bet Eliss gan.

''Ko? Kāds psihologs? Tu stulbs esi? Mana sieva NAV PSIHA!''- Eliss pieceļās un ar paceltu balsi sāk pienākt pie ārsta.

''Elisa kungs.. jums jāsaprot..''- ārsts sāk teikt, bet Eliss uzkliedz- ''NĒ, ES NESAPROTU! Un tinies pie visiem saviem velniem no šejienes!''

Tajā brīdī es ar skatienu ieurbjos Lewisa acīs un viņš saprot.

''Eliss, pietiek''- Lewis pieiet pie Elisa un nogrūž viņu atpakaļ krēslā- ''Dakter, lūdzu, dodiet mums laiku šo apdomāt''- Lewis pasaka un dakteris ar dusmīgu skatienu iziet ārā.

''Lewis, es tevi brīdinu, ja tu VĒL REIZI šitā izdarīsi, tev nebūs labi!''- Eliss atkal pieceļas un sāk atkal kliegt. Bet es saņemu viņa roku un viņš tajā pašā sekundē, kā aizmirsdams par ko tikko kliedza, apsēžas atpakaļ krēslā un noglauda man matus.

''Vai tev viss labi? Karolin, kāpēc tu tā izdarīji..? Es taču tevi mīlu no visas sirds..es..es esmu gatavs uz visu tevis dēļ.. Kāpēc tu tā..? Es nevarētu dzīvot tālāk, ja tevis nebūtu..''- Elisa acis piepildās ar asarām, un liekas ka es pirmo reizi ieraudzīšu viņu raudam.. Tik ļoti pārbiedēts viņš tagad izskatījās. 

Es nezinu kāpēc, bet es tagad jūtos laimīga. Nevis Elisa dēļ. Bet tādēļ, ka es esmu vēl dzīva. Es izdzīvoju. Es pārvarēju sevi. Man nedeva nomirt, jo man nebija un nav tagad jāmirst. Tātad man ir iespēja, man ir vēlēšanās dzīvot tālāk. Un par to es pateicos Lewisam... jo ja viņš nebūtu ieskrējis vannas istabā.. tad viss būtu galā.

''Viss labi''- es pasaku un noglaudu viņa vaigu.

''Karolin, piedod man.. par visu.. es ... es negribēju''- Eliss saņem manu roku savās abās un nogulda galvu uz manas gultas. Es redzu kā viņa ķermenis trīc. Vai viņš tiešām raud? 

''Eliss..''- es no šoka apsēžos sēdus. Ko tādu es neesmu nekad gaidījusi no viņa.

''Tu piedosi mani, Karolin? Piedosi?''- viņš paceļ savu skatienu un es ieraugu viņa saraudāto seju.

''Eliss..protams, protams piedodu''- es pasaku un tajā brīdī noklaudz durvis. Lewis aizgāja prom.

Kādu laiku guļu gultā un visu apdomāju. Kurā brīdī es jau paspēju piedot Elisu...nekas taču nemainīsies.. vai arī mainīsies? 

Eliss izgāja no palātas kādu laiku atpakaļ un Lewis tā arī nav atgriezies. Bet es viņa domas pilnībā saprotu.. es tikko piedevu to cilvēku, kurš mani gandrīz nenogalināja..

Atverās durvis un ieiet Eliss ar Lewisu. Abi izskatās saspringuši, it kā tikko par kaut ko kašķējās.. bet es domāju, ka tā arī bija..

''Karolin, es gribēju tev ko teikt''- Eliss apsēžas krēslā un paņem manu roku- ''Es vēlos, lai tu tagad pasaki kā tu gribi. Vai tu vēlies, lai Lewis būtu tavs apsargs? Vai arī man meklēt kādu citu, jo tu teici, ka viņš bija nejauks pret tevi..?''- zem segas sevi iekniebju, jo neticu, ka to dzirdu. Eliss man kaut ko jautā? Un man drīkst izvēlēties?

''Es gribu, lai viņš paliek''- es saminstinoties, pasmaidu, jo tagad Lewisa skatiens ir piekalts man. Viņš nenovērš savu ciešo skatienu, bet redzu kā viņa seja atmaigst. Un mans iekšējais saspringums arī nomierinās, jo tagad Lewis būs ar mani, un viņš nedos mani apvainot.

''Tad norunāts. Lewis, mēs ar tevi par dokumentiem pēc tam visu norunāsim''- Eliss pasmaida - ''Un jā, mīļā, tavs pārsteigums, par kuru neesmu vēl paspējis pastāstīt- mēs rīt lidojam uz Milānu, tev jāatpūšas''- Eliss noliecas un noskūpsta manu pieri.

P.S. gribēju pateikt PALDIES Jums, tie kuri lasa šo stāstu un atstāja man iedvesmojošus komentārijus par to, lai rakstu tālāk. Tāpēc, JĀ, ESMU ATGRIEZUSIES un atkal rakstu un rakstīšu līdz beigām!! Vēl reizi PALDIES JUMS! 

Gaidu komentārijus par jauno daļu!

LAI LABS VAKARS VISIEM