Mana dzīve ir sāpīga

26.

Es paliku viena. 

Pēc tik daudz gadiem.

Es vienkārši stāvēju pie loga un skatījos uz lavandas pļavām. Pūta vējš caur atvērto logu. Smaržoja pēc lavandas un zemes. Ap dvēseli bija tik mierīgi, bet ap sirdi gan nē..

Es varēju tagad vienkārši aiziet prom. Te nav neviena, lai mani apstādinātu. 

Es varētu pazust. Samainīt vārdu, dokumentus, pat izskatu varu manīt. 

Bet.. es nevaru. Sirds tagad sāpēja ne tikai Lewisa aiziešanas dēļ, bet gan par Elisu arī. Ja es viņu tagad ieraudzīju pēdējo reizi mūžā? Vai es spēšu sevi piedot par savu naidu pret viņu. Jā, es viņu nemīlēju, bet neienīdu. Man, es varētu tā teikt, paveicās ar viņu, jo ir cilvēki trakāki par viņu. Piemēram, kā Vladims- par ko stāstīja Eliss.

Viņš atnāca pie manis ar aizlīmētu paku- ''Tas tev noderēs, ja es neatgriezīšos''- Eliss pasaka un viņa acīs sariešas asaras- ''Karolin, es gribu, lai tu mani piedod par visu to, ko esmu tev izdarījis. Esmu nejauks cilvēks, bet mīlu tevi no visas sirds un vienmēr mīlēšu. Un ja es neatgriezīšos, lūdzu, dari tā, lai tu kļūtu laimīga. Es to ļoti vēlos. Es mīlu tevi''- Eliss apskāva mani un noskūpstīja maigi un ilgi. Tad izgāja no mājas, iesēdās mašīnā un aizbrauca.

Es nezinu ko man tagad darīt, vai gaidīt, jo ne Elisa, ne Lewisa, neviena cilvēka vairāk nav, kam es varētu pajautāt ko darīt. Uz virtuves galda no Elisa aiziešanas palika viņa telefons, maks un aizlīmētā paka, kurā es nezinu kas ir iekšā. Man, laikam, vajag paskatīties kas tur ir iekšā, bet tagad nevaru. Man ir bail, ko es tur atradīšu.

Pagāja divas dienas. Nekas nenotika. Nevienas ziņas, neviena cilvēka. Es jau pieradu pie klusuma un satraukuma, jo nezinu ko gaidīt un vai gaidīt vispār.

Trešās dienas vakarā iezvanījās Elisa telefons.

Ilgi stāvēju durvīs uz virtuvi un skatījos kā tumsā tas spīd un vibrē ar nepazīstamo numuru uz ekrāna.

Man bija bail. Kas zvanīja? Ko vēlas? Vai zin ka telefonu pacelšu es, nevis Eliss? Vai arī zvana pats Eliss, jo speciāli atstāja telefonu šeit?

Paņemot telefonu, man drebēja rokas.

Es nospiedu atbildēt un pielieku pie auss.

''Vai es runāju ar Karolinas Violetas jaunkundzi?''- kāda vīriešu balss pajautā.

''Jāa''- es atbildu ar drebošu balsi, jo man bail, ko man tagad pateiks.

''Vladima kungs vēlas, lai jūs ierodaties līdz rītdienas vakaram Milānas lidostā ar Elisa jums atstāto vēstules paku. Ja tā būs atvērta un no tās būs kaut kas pazudis, jūsu vīrs cietīs. Jums ir dots 24 stundas pārdomām. Bet ja jūs neieradīsieties, jūsu vīrs tiks nogalināts. Visu labu''- telefons tika nolikts.

Mana sirds sitas kā negudra.

Kas ir tajā pakā, ka maksā Elisa dzīvību? 

Es to neesmu vēl atvērusi un tā stāv tajā pašā vietā, kur to bija nolicis Eliss.

''..jūsu vīrs tiks nogalināts''- man pulsē galva. Tātad, viņš vēl ir dzīvs, bet viņa dzīvība ir manās rokās.

Un es izdarīšu to, es izglābšu viņu, pat nepadomājot, kas ir tajā pakā. Jo cilvēka dzīvība ir svarīgāka nekā kaut kāda paka. 

Kas tur var būt? Nauda? Briljanti? Es paceļu to un pakratu. Liekas, ka tur ir kaut kas liels un smags un vēl kaut kādi, mazāki, priekšmeti.

Tagad jau dziļa nakts.

Sēžu pilnīgā tumsā sačokurojusies uz gultas, klausoties caur atvērto logu nakts skaņas.

Domas mani nogalināja, bet esmu jau izvēlējusies un nemainīšu savu lēmumu- no rīta es lidoju uz Milānas lidostu un atdodu paku Vladimam, kas tur nebūtu, un, lai notiek, kas notikdams. 

Durvju cirtiens.

Sākumā nesapratu, vai vispār, vai tās bija manas durvis vai nē.

Tad sadzirdēju klusus soļus pa kāpnēm, uz manu guļamistabu. Laikam meklēja mani.

Es cik vien klusu pieceļos un paņemu vienā rokā mazo, nakts lampiņu, kas tika darināta no ziloņkaula. Es nemāku sevi aizsargāt, bet es kaut nedaudz mēģināšu.

Pieeju pie durvīm un gaidu, kamēr soļi pietuvosies.

Soļi ir tik klusi, ka es brīdī nesapratu, kur viņš palika, bet tad es sajutu kustību tieši pie durvīm. Es izskrienu uz atvēzējusies no visa spēka, situ.

''KER, tas esmu es! ES! Lewis! Nomierinies!''- balss pasaka un es piespiežos pie sienas. Es nepaspēju iesist, viņš ātri un veikli izvairījās un atņēma lampu. 

Tikai pēc 5 sekundēm es sapratu tekstu, ko tikko dzirdēju.

Melnumā gandrīz neko neredzēju, bet viņa apveidus es pārāk labi pazīstu. 

Tas ir viņš.

Un viņš ir atpakaļ.