Mana dzīve ir sāpīga

22.

Tagad es sēžu lielā, baltā ādas krēslā, vienā no Elisa lidmašīnām.

Lidmašīnas viņam ir divas- viena darbam, kuru viņš izmanto savos komandējumos, un otra šī- atpūtai vai lielai kompānijai.  Esmu ar viņu bijusi jau 4 reizes ārzemēs- Spānijā (pēc tā, kad es pārbraucu pie viņa), Itālijā (kad man bija dzimšanas diena), Maiami (Elisam bija mašīnu izstāde) un Francijā (viņa dzimšanas dienā). Man patīk ceļot, jo ceļojumos Eliss pazūd bāros vai konferencēs ar saviem pazīstamiem, kamēr es kaut nedaudz izmantoju brīvību- sauļojos, staigāju pa pilsētām un daru ko vien vēlos. Bet protams, ar mani vienmēr bija 2 apsargi- viens kurš visu laiku man līdzās, un otrs, kurš ir mašīnā. Šoreiz tas ir Lewis, un esmu priecīga par to.

Sēžu lidmašīnā un skatos pa logu kā mūsu bagāžu ieliek lidmašīnā, bet Eliss runā pa telefonu.

Pati neievēroju kurā brīdī sāku knibināt lielo pārsēju pāri pulsējošai rokai. Nedaudz ir jūtama sāpe, bet gandrīz neievērojami. 

''Jūs kaut ko vēlaties?''- stjuarte man pajautā.

''Nē, paldies''- es pasmaidu un tajā brīdī salonā ieiet Lewis- ''Bet man lūdzu karstu tēju un kādu saldumu''- un apsēžas man pretī. Stjuarte pamāj ar galvu un aiziet.

''Kā tava roka?''- Lewis pajautā

''Ir labi''- es pasaku- ''Lewis, es gribēju tev pateikties par..''- es iesāku, nolaidusi acis, jo man to vienalga vajag pateikt, jo viņš tiešām izglāba manu dzīvību.

''Ker, nevajag''- Lewis uzliek savu roku uz manu- ''Es tagad esmu un būšu ar tevi.''- viņš pasmaida un tajā brīdī salonā ieiet Eliss ar telefonu un ar ledainu skatienu paskatās uz Lewisa roku, kas tagad atrodas uz manas. Es ātri nokratu Lewisa roku un aizturu elpu.

Paldies vissvētākajam, Lewis piecēlās un pārgāja apsēsties uz citu krēslu, man kreisajā pusē. Eliss neko neteikdams, klusi apsēdās krēslā un pateica - ''Man viskiju'' un atkal sāka rakstīt kaut ko telefonā. Tikai pēc sekundēm 10 es sāku atkal elpot.

Lidojums bija ļoti kluss. Es lasīju kaut kādus žurnālus, kas atradās lidmašīnā, Lewis gulēja un Eliss visu laiku ar kādu vai nu sarakstījās vai nu runāja pa telefonu.

Ieejot mūsu numuriņā viesnīcā, man pavērās mute. Mūsu numurs bija milzīgs- ar diviem stāviem. Pirmajā- milzīga atpūtas zona un otrajā- guļamistabas.

''Tātad, pēc stundas gaidu tevi lejā, mums drīz būs svinīgas vakariņas''- pateica Eliss un tas bija domāts gan man, gan manām apkalpotājām, kuras jau bija gatavas sataisīt no manis ''lellīti''.

Man bija ļoti skaista, tumši zila, pieguļoša kleita. Un sāpīgo roku noslēpa ar milzīgu rokassprādzi, kas bija apgreznota ar milzīgiem ziliem dārgakmeņiem.

Nokāpjot pa trepēm lejā es sadzirdēju Lewisa balsi- ''Tu esi tik skaista..'' 

''Jā, ļoti''- blakām stāvēja Eliss, kas sarauca uzacis pēc Lewisa teiktā.

''Paldies''- es jutu kā es nosarkstu no Lewisa skatiena. No kura brīža es sāku nervozēt un sarkt viņa priekšā?? Tas taču ir vienkārši mans apsargs ..nekas jauns manā dzīvē..

Mēs dzīvojām visgreznākā viesnīcā, kas bija Milānas centrā. Un šeit notika visgreznākās un dārgākās ballītes un ēdienreizes.

''Ko tu vēlies Karolin?''- mēs ar Elisu un Lewisu sēdējām restorānā pie liela grezna galda pie loga ar skatu uz pilsētas dzīvi. 

Es nepaspēju atbildēt, kad pie mūsu galdiņa piegāja kāds vīrietis- ''Eliss, cik gadu tevi neesmu redzējis šeit!''- viņš paspieda Elisam roku un uzsmaidīja man- ''Jūs, laikam, esat tā populārā Karolina?''. Es par atbildi uzsmaidīju, jo nezināju ko atbildēt. Tā populārā?? Vai mani vispār kāds pazīst šajā pasaulē izņemot manu ģimeni un tos nedaudzos cilvēkus no skolas laikiem?

Es paskatījos uz Elisu un uzreiz sapratu, ka kaut kas nav kārtībā- viņam grimase bija tāda it kā viņš ir saticis to cilvēku, kuru ir sen nogalinājis, bet viņš vienalga ir izdzīvojis.

Viņš deva zīmi Lewisam un pēc sekundes es jau gāju ar Lewisu pa gaiteni atpakaļ uz mūsu numuru.

ENJOY