Mana dzīve ir sāpīga

31.

Mani ievilka kamerā un neganti pagrūda uz zemes.

Es atkal saritinājos kamoliņā un cerēju, ka drīz aizmigšu, jo ... es vairs nevarēju.

Tagad man likās, it kā esmu pazaudējusi kādu daļiņu no sevis... iestājās tukšums iekšā.

Asaras vairāk nenāca, emociju nebija. Negribējās ne raudāt, ne pārdzīvot, neko..

Es tagad zinu tikai to, ka mana dzīve tagad būs galīgi savādāka, es nezinu kāda, bet zinu, ka bez viņa.

Man sala. Nenāca miegs. Es drebēju. Man kūpēja galva no domām. Vainas sajūta it kā liels kamols manī iekšā auga lielumā ar katru sekundi. Drīz viņš mani visu nograuzīs. 

Es paskatījos tur, kur, burtiski, pirms kādām 10 minūtēm sēdēju un skatījos uz viņu... viņš vēl bija dzīvs. Viņš vēl bija ar mani.

''Karolin, atceries, es tevi vienmēr mīlēju, mīlu un vienmēr mīlēšu, nekad neaizmirsti to''- man galvā skanēja Elisa balss vēl un vēl reizi. Gribējās viņu vienkārši atslēgt. Kopā ar visu ķermeni. Es negribu vairāk ciest, pārdzīvot, vilties, baidīties..

''Ker, nekad neko nebaidies''- manā galvā ieskanējās Lewisa balss. 

Lewis.. kur viņš ir? Es paceļu galvu no aukstās grīdas.

VAI VIŅŠ IR DZĪVS??! 

Man paliek arvien aukstāk un drausmīgāk.. Man viņu vajag redzēt, dzirdēt, pieskarties viņam... redzēt ka viņš ir dzīvs.. ar mani.

Jo... ja viņš nebūs... es neizdzīvošu

Viņš tagad ir vienīgais man.. kura dēļ man vajag dzīvot.

''Ker''- es sadzirdu klusu balsi- ''Keeeeeeer''

Es atveru acis.

Es guļu tajā pašā vietā, tajā pašā pozā- uz aukstas grīdas, kamerā.

Vai es atgriezos atpakaļ laikā? Vai Eliss vēl ir dzīvs? 

Es paceļu galvu un manu acu priekšā sēž Lewis.

''Beidzot! Palīdzi man- iespraud to no savas durvju puses''- Lewis man iedod kaut kādu adatas gabalu un parāda uz durvīm.

Ko? Kas vispār notiek? 

''Ko tu šeit dari?''- es nočukstu un  metāla durvis atveras ar klusu čīkstienu.

''Glābju mūs abus''- viņš ienāk, paceļ mani uz rokām un nes uz durvīm.

Paejot garām Elisa kamerai man sažņaudzas iekšas.

Viņa vairāk nav un nebūs.

''Kur ir visi?''- es nobubinu, redzot, ka pie durvīm nav ne apsargu, ne cilvēku. Šeit vairs neviena nav.

''Viņi ir prom. Viņi tevi tur atstāja vienkārši nosalt vienai''- Lewis pasaka 

''Bet tu... kā tu izrāvies? Tu aizbēgi? Tevi atlaida?''- es pajautāju un manī uzbungo laime. Vai tagad viss būs labi?

''Atlaida''- Lewis drūmi pasaka, bet pasmaida.

''Lewis...''- es zinu, ka kaut kas nav kārtībā... Vladims vienkārši tā pat viņu neatlaidīs nekad. Un mani arī nē.

''Nesāc Ker... mēs tagad braucam promun viss kas notika šeit, aizmirsīsies''- viņš pienāk pie mašīnas un iesēdina mani tajā.

Ko? Kas? 

Es iekniebju sev daudzas reizes, jo domāju, ka tas ir sapnis... bet es nepamostos... tātad- tas nav sapnis.

Mēs ilgi kaut kur braucām. Klusumā. 

''Kur mēs braucam?''- es pajautāju

''Redzēsi''- viņš pasmaida un saņem manu roku. Es viņu pazīstu.. kaut kas galīgi nav labi. Bet viņš neteiks. Un es nejautāšu, jo es negribu vēl strīdēties.

''Zini, mēs dabūsim ārā Elisu arī pēc tam''- Lewis pasaka un paskatās uz mani.

Ko? Viņš vēl nezin? 

Viņš nezin..

''Lewis..''- es jūtu kamolu kaklā. 

''Nē, Karolin, tiešām, kad viss nokārtosies pēc kāda laika- mēs dabūsim viņu ārā. Sveiku un vesel..''- Lewis nepaspēja pateikt, jo es iekliedzos- ''VIŅŠ IR MIRIS! VLADIMS VIŅU NOGALINĀJA!''

Viņš nospiež pa bremzēm un mēs strauji apstājamies ceļa vidū.

Viņa skatiens tagad ir pārbiedēts- ''KO?''

''Viņu nošāva''- es pasaku un ieurbjos ar skatienu uz ceļu. 

''AkDievs...''- Lewis nočukst un pieliek roku pie mutes- ''Man tik ļoti žēl..''- viņš pasaka

Man nav ko pateikt. Un viņam arī nē. Tāpēc mēs atsākām tālāk braukt. 

Bet visu laiku jutu Lewisa pārbiedēto skatienu.

----------------

LIELS PALDIES VISIEM, KAS LASA MANU STĀSTU! 

Ir jau 5K - neticas! Paldies!!!