Mana dzīve ir sāpīga

32.

Mēs iebraucām kādā 'lauku pilsētiņā', ciematiņā, jo īsta ceļa vairāk nebija, bet tikai smiltis ar grunti kopā. No braukšanas ar mašīnu, smiltis pacēlās pa gaisu un tagad mums aizmugurē nevarēja neko redzēt, tikai lielu, pelēku mākoni. 

Šis ciematiņš ir ļoti jauks, jo no vienas puses stāv maziņas, ļoti skaistas mājiņas, bet no otras puses ir saulespuķu pļava. Tik skaisti. 

Bet man nebija prieka.. nejutu to.

Mēs apstājamies pie kādas mazas, sarkana bruģa mājiņas, pie kuras stāv milzīgs koks ar šūpolēm. 

''Šeit es pavadīju manu bērnību''- Lewis apskaujot mani no mugurpuses pasaka- ''Šeit dzīvoja mana vecmāmiņa, kad es biju mazs, bet tagad, kad vairs nav kam atbraukt uz šejieni un dzīvot ar viņu, viņa pārvācās pie maniem vecākiem uz lielu pilsētu''- viņš noliek galvu man uz pleca. 

''Tātad tava vecmāmiņa ir no Itālijas?''- es pajautāju un paskatos uz viņu.. jā, nekad neesmu iedomājusies, ka viņš varētu būt itālis, jo viņam tiešām ir biezi, tumši melni mati, tik pat tumšas uzacis un brūnas acis.

''Jā, mana mamma arī no šejienes, bet mans tēvs gan nē- viņš ir no Kanādas''- viņš pasaka un pasmaida- ''Gribi ieiet iekšā?''

''Kāpēc tu atvedi mani uz šejieni?''- es pagriežos un ielūkojos viņa acīs

Jo ir iemesls kāpēc viņš tagad šo visu dara.. stāsta man visu.. dīvaina nojauta.

''Jo es domāju, ka šeit tev būs labi, šeit ir mājīgi un klusi''- viņš iekļauj mani savās lielās skāvās- ''Ker, man tik ļoti žēl. Es nezināju.. es līdz pēdējam cerēju, ka viņi atlaidīs Elisu. Vai arī vienkārši turēs kamerā, bet ne nošaus..''- viņš paskatās man acīs.

Man kaklā atkal iestājas kamols. Visus spēkus saņemu, lai neraudātu.. tas ir tik grūti.. visu šo paciest.. jo varu teikt, ka viņa nāve tagad ir uz maniem pleciem..

''Man bija izvēle, vai nu parakstīt kaut kādu dokumentu, vai arī viņš mirs. Viņš man pavēlēja neparakstīt, jo viņš... viņš zināja, ka mirs, un ka nav jēgas viņu glābt.. viņš vēlējās, lai es skrienu prom no turienes ar tevi..''- es pasaku.

''Tā bija viņa izvēle Ker, viņš bija ļoti gudrs.. un viņš vienmēr zināja, kas notiks un kad.. tāpēc, viņš glāba tevi, jo zināja, ka vienalga mirs..''- Lewis sarauc uzacis un es piespiežos viņam.

Māja ir ļoti mājīga. Viss ir izvietots tā, kā vecos laikos. Es redzēju tādas mājas seriālos, bet dzīvē nekad nebiju, jo man vecmāmiņas.. man vispār tagad nekā nav..

Uz sienām ir vecas bildes, bet visās varu atpazīt mazo zēnu ar lielām, brūnām acīm un ogļmelniem matiem. Vecmāmiņai arī ir tādas pašas acis kā Lewisam.

''Ker, es mīlu tevi''- Lewis pasaka, apskaujot mani no mugurpuses- ''Es darīšu tevis dēļ visu''

Es pagriežos pret viņu un piespiežos pie viņa karstās ādas. Liekas, ka viņā mutuļo uguns, jo viņš vienmēr ir tik karsts, pat tagad, kad māja, gulta un sega ir auksta.

''Apsoli man, ka tu nekad neatkārtosi Elisa kļūdu- nekad! Mēģinot mani pasargāt, tu ej pats uz savu nāvi. Nekad tā nedari. Vai arī man vairs nebūs iemesla dzīvot''- es pasaku un viņa acīs ieraugu nožēlu. Viņš piespiež mani sev klāt vēl tuvāk un noskūpsta.

''Tu nāc brokastot?''- es sadzirdu Lewisa balsi no pirmā stāva.

Es atveru acis un ieraugu to, ko vakar nebiju pamanījusi- guļamistaba ir tik maziņa, ka tajā ir tikai gulta, maza kumode un pāris grāmatas uz zemes. 

Ir atvērts logs, tāpēc sajūtu puķu un siena smaržu. Te patiešām ir mierīgi un skaisti.

Es nokāpu lejā un apstājos kāpņu vidū, jo ieraugu to skatu, ko vēlos redzēt savā nākotnē- Lewis stāv šortos un cep pankūkas, kad viņam blakām ir atvērts logs un caur to pūš vējiņš un ir redzamas gan šūpoles, gan saulespuķu pļava. Saule iespraucas caur visiem iespējamiem caurumiņiem un lodziņiem mājā un māja tagad ir nedaudz oranžā krāsā, jo mēbeles ir sarkanas.

Tagad es sapratu, ko es vēlos. Es vēlos tālāk dzīvot. Ar Lewisu. Šeit. 

Vēlos mazos melnmatainos un brūnacainos bērnus, kas tagad šūpotos uz šūpolēm. Es vēlos ģimeni. Es vēlos aizmirst iepriekšējo dzīvi un sākt dzīvot pavisam citu. Šeit. Ar viņu.

Es pienāku pie viņa un apskaujot no mugurpuses, skatos kā viņš cep pankūkas.