Mana dzīve ir sāpīga

10.

Pārējo dienu Lewis vairāk naparādījās man ne tuvumā. Man bija divi varianti- vai nu viņš vienkārši bija ļoti dusmīgs uz mani ka negribēja mani redzēt, vai arī viņš aizbrauca prom uz savām darīšanām- jo domāju, ka es neesmu viņa vienīgais pienākums. Bet dīvaini bija tas, ka vispirms viņš saka, ka mani nevar atstāt vienu (pat dušā) un pēc tam pazūd. 

Atkal iegrimu grāmatā līdz pat vakaram. Ja nebūtu visu laiku vēdera burkšķēšana, tad es, laikam, arī vakariņas būtu palaidusi.

Noejot lejā, kā vienmēr visas kalpones darīja savu darbu- tīrīšana, slaucīšana, gatavošana utt. Domāju, ka mani noēdīs kalpoņu dusmīgie skatieni, bet nē- man liekas, ka visas bija aizņemtas ar kaut ko citu. Visas par kaut ko sačukstējās, kā vienmēr, bet šoreiz man likās, ka tas ir kaut kas pavisam cits.

''Kā tev klājas?''- man pretī apsēžas mana vienīgā, tuva draudzene- Stefānija. Viņa šeit ir pavāre. 

''It kā labi''- es nobubinu, jo garastāvokļa man nebija stāstīt par manām ne īpaši labām attiecībām ar manu jauno apsargu.

''It kā? Tas ir dušas dēļ?''- viņa skatījās uz mani ar labsirdīgajām acīm

''Ko? No kurienes tu zini? Viņš tev pastāstīja?''- es no dusmām un vilšanās sajūtas nevarēju loģiski pajautāt

''Nē, kāda no kalponēm dzirdēja jūsu mazo 'skandālu' vannas istabā un pēc tam to pastāstījusi visām pārējām''- viņa uzsmaidīja

''Lieliski''- es sajutos kā kaut kādā tv šovā, kur cilvēki ko vien dara kā noklausās un pēc tam taisa pretīgas baumas

''Tā ir taisnība, ka viņš nakšņoja pie tevis šonakt?''- Stefānija šoreiz neskatījās man acīs, bet gan knibinaja savus nagus

''Mūsu mājā tagad ir vienīgā tēma par ko runāt ir mans jaunais apsargs?''- es atbīdu šķīvi no sevis un uzlūkoju Stefāniju. Kad viņa neskatās man acīs, tātad viņa kaut ko slēpj- to es vienmēr zināju.

''Nu nē taču. Man jāiet- virtuve gaida''- viņa ātri uzsmaidīja un aizgāja prom. Tātad viņa kaut ko nepateica līdz beigām. Bet tas, ka Stefānijai Lewis ir ieinteresējis, to var redzēt jau uzreiz. Bet to, ka viņa kaut ko man nav izstāstījusi, tas man nepatīk.

Viss vakars pagāja lasot grāmatu. Un kad esmu izlasījusi līdz beigām, jau ir pusnakts. Lewis tā arī nav rādījies, varbūt arī vairāk nerādīsies, uz ko es tik ļoti ceru. Un tā kā acis līp ciet un nav spēka iet meklēt grāmatas otro daļu pie Elisa istabā, es likos gulēt.

Caur miegu sajūtu spēcīgas rokas ap vidukli un ''Ar labu nakti, Karolin''.

No rīta atverot acis, redzu Lewisa muguru. Tā ir tik liela un spēcīga, ka liekas, ka es guļu blakus grizli lācim. Tātad viņš vakarā, vienalga, atgriezās. Un būs vēl šeit veselu dienu. Bet rīt jau atgriezīsies Eliss, un viss nostāsies savās vecajās vietās. Nopūšos un jau sāku apdomāt to, ka pa trim dienām esmu jau pieradusi pie 'mierīgas dzīves'. Un tas ir šausmīgi ka es tā domāju- bet es negribu, lai Eliss atgriežas.

''Labrīt''- Lewis pagriežās pret mani un nožāvājas.

''Labrīt''- es atbildu un tad Lewis mierīgi piebīdas pie manis un noguļās uz mana pleca, apskaujot manu vidukli.

''Emm..kapēc tu tā dari?''- šis vīrietis nebeidz mani šokēt

''Ko tad?''- viņš paceļ savu galvu un ielūkojas ar savām brūnajām acīm manās

''Tu uzvedies tā...itkā mēs būtu pāris..bet tu esi mans apsargs, kuram, es varu saderēt, ir aizliegts gulēt un arī pat pieskarties man''- es atbildu, un esmu izbrīnīta, ka es pateicu to- ko domāju.

''Man ir viss atļauts, un es daru to, kas man patīk un to, ko es gribu''- viņš nobubina un tad pieceļas no gultas- ''Ej ātri nomazgājies, es gribu brokastot''- viņš pasaka un uzvelk kreklu

''Tu vari aiziet arī bez manis, kā vakar''- es nosaku, un tikai pēc tam saprotu to ,ka ja tas būtu Eliss, viņš mani tajā momentā iedunkātu.

''Man vakar bija savas darīšanas un es arī saņēmu atļauju no Elisa, ka uz vakaru varēju tevi atstāt''- viņš mierīgi pasaka, bet pēc acīm redzu, ka viņam šī tēma nav diez ko patīkama.