Mana dzīve ir sāpīga

35.

Nākamā diena pagāja nedaudz dīvaini, jo visu laiku atcerējos Lewisa vārdus , kurus viņš teica naktī kādam. Bet man bail pajautāt, bail sadragāt mūsu uzticību cit citam.. jo man bail, ka viņš mani pametīs. 

''Tu nāc?''- dzirdēju Lewisa balsi aiz kokiem. Mēs pastaigājāmies pa mežu. Jutu viņa skatienu. Viņš, laikam, sajuta, ka kaut kas nav kārtībā ar mani, jo piegāja man klāt.

''Ker, kas ir? Kaut kas nav kārtībā?''- viņš paņem mani aiz rokām.

''Apsoli, ka tu mani nekad nepametīsi''- es paceļu skatienu uz viņu un jūtu kā manās acīs sariešas asaras.

''Ker, es tevi nepametīšu. Apsolu. Kas notika tāds, ka tu man netici?''- viņš ieskauj mani savā lielajā apskāvienā.

Es neteikšu, ka dzirdēju.. es noklusēšu.. jo..es nezinu pati kāpēc.. es baidos riskēt..

Mēs atnācām vēlu vakarā mājās un pamanījām, ka pie mājas durvīm bija atstāta vēstule ar uzrakstu ''L''- tātad Lewisam.

Viņa acis bija izbiedētas, bet viņš mēģināja to noslēpt ar smaidu. Viņš aizgāja uz guļamistabu un pazuda uz kādu laiku.

Man bija bail iet pie viņa.. jautāt kaut ko..

''No kā tas ir?''- es nopīkstēju, kad viņš nokāpa lejā jau bez tās.

''No Adriana, viņš vēlas satikties''- viņš pasmaida un apsēžas uz dīvāna.

''Pie jums šeit ir pieņemts atstāt cit citam vēstules?''- es viltoti iesmejos, jo es zinu.. es zinu, ka viņš melo. 

''Jā''- viņš pasaka un skaļi iesmejas- ''Ker, tev šodien ir dīvains noskaņojums, vai tiešām viss labi?''- viņš pienāk un apskauj mani no mugurpuses.

Es nepaspēju atbildēt, jo viņš paķer mani un sāk nest uz guļamistabu- ''es to tev tulīt uzlabošu''- viņš iesmejas un nomet mani uz gultas. Tad uzrāpjas četrāpus virs manis, saņem manas rokas virs manas galvas un sāk kaislīgi skūpstīt.

Es ātri aizmigu. 

Bet atkal pamodos nakts vidū no dīvainām skaņām, tādām kā rosīšanās lejasstāvā. 

Mana sirds sāka dungot kā negudra.

Lewisa nebija blakām, tātad tas ir viņš.. bet tās skaņas ir dīvaini skaļas. Lewis tā nedara.

Pieceļos no gultas un eju pie kāpnēm, bet sastingstu pēc sekundes, kad sadzirdu svešas balsis.

''Es tev teicu, viena diena, kas nav saprotams?'' - ''Izvēlies, vai viņa vai tu'' - ''Nedari kļūdu Lewis'' - ''Tu brauc ar mums'' - ''Nav vairāk iespējas, mēs dodamies prom un man vienalga, ka tu nepaspēji nospēlēt kāzas ar viņu''

Man no šiem čukstiem uzmetās zosāda.

Bija atkal skaļa rosība, bet tad atkal klusums.

''Labi, tikai neaiztiec viņu''- Lewis pasaka.

Kāds kāpj augšā.

Bet es nevaru pakustēties. Man bail.

Kāds vīrietis izskatās pārsteigts ieraugot mani, bet ātri reaģē. Ātrāk nekā es.

Viņš piespiež manai mutei kādu lupatu, kas smaržo pēc benzīna un pēdējais, ko atceros ir Lewisa šņauciens no lejasstāva- ''NĒ''.

Es atveru acis.

Es guļu uz grīdas savā guļamistabā.

Caur logu manā acī spīd spoža saule.

Es sažmiedzu acis, pieceļos sēdus un mēģinu atcerēties to, kas bija pēdējais.

''NĒ''- es atceros Lewisa pilno naida šņācienu.

Vīrieši. Čuksti. Lejasstāvs. 

Es atcerējos.

''LEWIS!!''- es iekliedzos tā, kā nekad vēl nekliedzu.

Sekundes laikā nolidoju pa kāpnēm.

Lejasstāvs neizskatījās kā vienmēr- mēbeles bija sabīdītas kas kur.. dažas grāmatas uz zemes.. logs atvērts..

''LEWIS''- es caur asarām iekliedzos vēl reizi. Es neticu. Viņš nevarēja mani šādi pamest. Mani vajadzēja paņemt līdz ar viņu.

Es izskrienu laukā. Koka žogs ir atvērts un uz smilšainas zemes varēja redzēt riepas no mašīnas.

''lewis''- es nokrītu uz zāli un nočukstu.

Viņš ir prom. Viņa vairs nav.

Es sēžu uz zemes un saprotu, ka pazaudēju to vienīgo, kas man bija šajā dzīvē.. un tagad es nezinu kur viņš ir, ar ko, un vai vispār ir dzīvs... jo iespējams viņi izdarīja to pašu, ko ar Elisu.

NĒ.

Viņš ir dzīvs. Viņš nepametīs mani tik viegli..

Es sēžu uz zāles un skatos kā mans gredzens spīd no saules stariem.