Mana dzīve ir sāpīga

36.

''Lewis''- es nočukstu šo vārdu 1000šo reizi.

Man trīc rokas, nevaru normāli paelpot un padomāt.. ko man tagad darīt? Kur viņu meklēt un vai meklēt vispār? Viņš man neko nav teicis.. viņš ir vienkārši pazudis..

Es nezinu ko darīt.. ko iesākt.. pie kā iet.. ko jautāt.. es šeit nevienu nepazīstu.. Adrians.

Man itkā ar zibeni iespēra. Varbūt viņš kaut ko zina? Varbūt Lewis kaut ko viņam ir teicis..

Es pieceļos un pēc kāda laika esmu pie tām koka durvīm, pie kurām klauvēja Lewis pāris dienas atpakaļ.

Es pieklauvēju vairākas reizes un gaidu atbildi. Bet liekas, ka neviena nav. Nē, man vajag kādu.. 

Pāris minūtes klauvēju skaļi, bez apstājas. Varbūt kāds būs mājās, vai arī kādam kaimiņam apniks šī klauvēšana un tas pateiks, kur atrodas šīs mājas saimnieks.

''Kas tur ir?''- pēc minūtes sadzirdēju Adriana balsi. Manī uzbungoja prieks. Varbūt ir iespēja.

''Karolina, esmu Lewisa draudzene, atceries? Tu taisīji mums lauvas tetovējumus?!''- es ar drebošu balsi nobubinu.

Atveras durvis un es ieraugu samiegojušo Adrianu. Viņš stāvēja šortos un baltā kreklā. Izskatās it kā viņš tikko izvilkās no gultas.. laikam es viņu pamodināju.

''Tu atnāci pēc vēstules?''- Adrians pajautā

Ko? Kāda vēstule? Varbūt viņš neatceras mani.. sajauca ar kādu citu?

''Eee.. nē, man vajag tev kaut ko pajautāt , un tas ir svarīgi''- es ieeju viņa mājā bez atļaujas un pagriežos pret viņu.

''Jā, nāc iekšā''- Adrians pasmaida - ''Vēstule, tev Lewis atstāja vēstuli pie manis, kad jūs taisījāt tetovējumus.. es tikai nezinu kāpēc pie manis, bet tā ir jūsu abu darīšana, tāpēc ņem''- Adrians pēc tā, kad parakājās kādā no atvilknēm, izvilka mazu, baltu vēstuli ar uzrakstu- ''Karolinai''.

Esmu šokā. Kas tas ir? Kas tur rakstīts? Vai tā ir pirms nāves vēstule? Man sāka drebēt rokas.

''Tad.. ko tu gribēji man pajautāt? Tas likās ļoti svarīgi, ka tu dungoji man pie durvīm veselas 5 minūtes''- Adrians apsēžas krēslā un parāda uz kādu citu krēslu viņam pretī.

Es apsēžos un nezinu ko tagad jautāt.. jo.. jūtu ka visas atbildes uz maniem jautājumiem ir šajā vēstulē. Man vispirms ir jāizlasa, ko ir uzrakstījis šeit Lewis un pēc tam ir kaut ko jājautā pašam Adrianam, jo izskatās, ka viņš neko nezina kur un kas notiek ar Lewisu.

''Emm.. nu.. neko, es tikai vēstuli gribēju paņemt''- es nobubinu un sāku iet uz durvju pusi.

''Pagaidi, a kur ir pats Lewis?''- Adrians pieceļas un pieiet pie manis.

''Viņš.. viņš aizbrauca uz kādu laiku''- es pasaku, pasmaidu un atveru durvis- ''Labi, paldies, atā''- un izskrēju ārā.

Sēžu uz dīvāna, mājās un ieurbusies vēstulē, baidos to atvērt.. baidos izlasīt, ka Lewis uzrakstījis, ka mirs.. baidos redzēt, ka viņš pats ar savu roku ir rakstījis šos briesmīgos vārdus.

Atveru ar drebošām rokām.

Izvelku A4 salocītu lapu. No tās izkrīt kāda mazāka lapiņa un aizlido pāri visai istabai. 

Paceļot, es momentā ieraugu sevi. Tā ir fotogrāfija, kur mēs ar Lewisu esam kopā. Mēs guļam gultā- es, kā mazs kamoliņš pieslējusies pie viņa guļu, bet viņš apskaujot mani, smaida ar savu plato un laimīgo smaidu. Kad viņš paspēja? Man sariešas asaras acīs. 

Atkal apsēžos uz dīvāna un atveru vēstuli. To ir rakstījis pats Lewis, ar savu roku. Izskatās, it kā viņš rakstītu lēni un skaisti, lai es saprastu katru vārdu, ka uzrakstīts.

'' 

Ker- 

Ja tu lasi šo vēstuli, tātad esmu prom. Galvenais tagad saņemies un izlasi šo vēstuli līdz galam. Jo pēc tās tu sapratīsi visu. Tātad.. es sākšu ar to, cik ļoti es tevi mīlu un nevēlētos nekad tevi pamest. Bet mūsu dzīve nav tik viegla, tāpēc ir jāmīl to, kas tev ir tagad. Un tagad man esi tu. Es negribu tevi pazaudēt, tāpēc neko neteicu par Elisa shēmām, mērķiem un to realizāciju. Jo tagad.. es arī realizēju to, kas bija ieplānots. Tikai bez Elisa. Man ir jāpabeidz mūsu plāns ar viņu.. kas arī nebūtu noticis. Varbūt nedaudz savādākā formā, kā es tagad iedomājos, bet viss ies tā, kā vajag. Un viss būs labi. Un tagad par to es arī nevaru stāstīt, jo pārāk bīstami, bet vēlāk- es tev visu paskaidrošu un tu sapratīsi.

Esmu pie Vladima, viņš mani savāca, jo esmu viņam vajadzīgs. Bet tas ir mana plāna punkts, tāpēc viss būs labi. Es nemiršu. Ar mani viss būs kārtībā, jo viņiem esmu vajadzīgs dzīvs. Mani no tā cietuma, kur mira Eliss atlaida pats Vladims, lai es savācu tevi un aizvedu tur, kur es pats vēlos. Viņš man deva 1 dienu, lai pabūtu ar tevi. Bet es centīšos vilkt šo laiku, kamēr Vladims pats neieradīsies. Es nezinu cik man sanāks izvilkt dienas ar tevi, šeit.. bet es ceru, ka kaut nedaudz sanāca.

Piedod mani par to, ka neko neteicu, ka zināju, ka kaut kas var notikt, ka es varu pazust.. jo ja pateiktu, tu pārdzīvotu visu laiku un beigās pati dotos ar mani pie Vladima. Tāpēc neko neteicu..

Es tevi mīlu, tāpēc es vēlos, lai tu tagad nepārdzīvo. Viss ar mani būs labi. Es apsolu. 

Es uz kādu laiku pazudīšu.. es nezinu cik ilgi manis nebūs, tāpēc es vēlos, lai tu sāktu dzīvot kā parasta meitene. Tu vari dzīvot pie manis šajā mājā, jo es zināšu, ka tu tur būsi un es, kad varēšu, tad atgriezīšos, un man nebūs jāmeklē tevi, kur tu pārbrauci. Bet ja izdomāsi samainīt dzīvesvietu, atstāj man vēstuli. Es tevi atradīšu. Sāc strādāt- aizej uz to veikalu, kur mēs pirkām dārzeņus un pajautā no mana vārda Sandru. Viņa tev atradīs darbu. Strādā. Kontaktējies ar cilvēkiem. Baudi Itāliju. Tā paskries laiks un tad es jau atgriezīšos. Un tad, mūsu dzīve sāksies kā mēs arī vēlējāmies- pa īstam. Aizbrauksim tur, kur neviens mūs neatradīs. 

Ker, tikai nepārdzīvo un vienkārši uzticies man, labi?

Es mīlu tevi, tavs Lewis

P.S. dievinu, kad tu šādi guli- man blakām. Mīlu tevi.  ''