Mana dzīve ir sāpīga

18.

Likās ka es pārvērtos par statuju. Sajutu kā mana ķermeņa temperatūra samazinās katrā sekundē. Pēc kāda brīža sapratu ka nejūtu rokas, sākot no elkoņiem. 

Nezināju ko darīt tālāk- mesties zemē un prasīt piedošanu, bēgt prom vai vienkārši pati sevi nogalināt tagad un tulīt.

''Eliss''- Lewis pasaka pilnīgi mierīgā balsī.

''Kur bijāt?''- pēc Elisa sejas vaibstiem, saprotu, ka viņam šī situācija nemaz nepatīk. Bet pēc tā, kā es viņu pazīstu, ir tāda sajūta, ka šoreiz viņš nezin atbildi uz paša jautājumu, kuru viņš vienmēr zin.

''Pastaigāties''- Lewis atbild un nostājas ciešāk man klāt.

Eliss neko neteikdams, pagriezās un sāka iet uz mājas ieejas pusi. Viņa klusēšana mani vienmēr ir nobāžījusi vairāk nekā viņa kliegšana.

Kad ienācām mājās, sapratām, ka pusdienas mūs jau gaida. Tikai mēs ēdisim trijatā, nevis divatā, kā pierasti. 

Kādu laiku pie galda bija pilnīgs klusums, kuru sajauca tikai mājas darbinieču papēži un klusi čuksti. Es ar visiem spēkiem cerēju ka šis klusums būs visas pusdienas.

''Un kur tad bijāt pastaigāties?''- Elisa balss izjauca klusumu un es, burtiski, palecos aiz bailēm un gandrīz nenokodu sev mēli.

''Pa jūsu parku''- Lewis atbild un atkal sāk košļāt.

''Beidzot šī atrada to, kas vēlās ar viņu pavadīt brīvo laiku pastaigājoties''- Eliss, nepaceļot skatenu uz mani, pasaka ar plašu smaidu.

''Karolina nav šī''- atskanēja dusmu pilnā Lewisa balss.

Mana rīkle sažņaudzas un likās ka ēdiena gabaliņš apstājās pusceļā. Ko viņš pie velna dara? Tagad nav laiks, lai aizsargātu mani no Elisa.

''Lewis, tu pārāk izlaidi savu mēli, pievaldi to''- Eliss to pasaka tik mierīgi, it kā paprasītu, lai viņam padod sāli.

Lewis izskatījās ļoti uzvilcies, bet neko vairs neteica, un esmu priecīga par to.

''Karolin, kā tev patika pavadīt laiku ar savu jaunu apsargu? Bija interesantāk nekā ar mani?''- Eliss iesmejas un paskatās uz mani, bet es saprotu, ka viņam tagad galīgi nav smieklīgi. Viņš grib uztaisīt ugunskuru no šīs situācijas, jo Lewis jau ir sadusmots. Un Eliss saprata Lewisa vājo vietu- un tā esmu es.

Eliss ir greizsirdīgs, un to var saprast pat nepaskatoties uz viņu. Un šī ir ļoti ļoti ļoti ekstremāli asa situācija, kurā labāk nepiedalīties ar Elisu, jo vienalga, uzvarēs Eliss. Pat ar Lewisa palīdzību, mēs zinam kas šeit valda.

''Nē, bija viss kā vienmēr.''- es nomurminu ar skatienu šķīvī.

''Karolin, cik reizes tev teikt, lai kad tu runā ar mani, tu skaties uz mani, nevis šķīvī!''- Eliss paceļ balsi, bet nesāka kliegt. 

Brīdī, kad paceļu skatienu uz Elisu, ieraugu, ka Lewis atver muti, lai kaut ko pateiktu Elisam, bet es viņam zem galda no visa spēka iespēru. Man tagad nevajag vel lielākas problēmas. Jo, ja Eliss nezin ka bijām prom, tā ir mūsu prioritāte.

Lewis sažmiedza acis un pēc sekundes dāvāja man 'vismīļāko' skatienu.

''Un tātad, ko jūs darijāt visas šīs dienas?''- Eliss atkal ierunājās un mana sirds atkal uz sekundi apstājās. Man ir paniskas bailes no jebkura viņa jautājuma, ko viņš tikai uzdod. Jo nezinādama kā atbildēt, varu kaut ko nepareizu pateikt pēc kā es būtu sodīta.

''Kapēc tu atgriezies ātrāk nekā vajadzēja?''- Lewis ar kumosu aiz vaiga izsper. 

Kas viņam šodien ir? Kapēc uzvedina Elisu uz strīdu? Varētu vienkārši paklusēt kā es..

''Man izstāde beidzās ātrāk un gribējās ātrāk mājās, pārāk sāka pietrūkt mana mīļotā''- Eliss paceļ uz kādu brīdi skatienu uz mani, bet tad atkal sāk ēst.

Zinu Lewisu tikai pāris dienas, bet jau varu saprast viņa sejas vaibstus. Tagad viņš dakšiņu ir tik ļoti saspiedis savā plaukstā, ka viņa pirkstu kauliņi palika balti. Viņš ar skatienu ieurbās šķīvī un vairs līdz pusdienu beigām neko nepateica.