Mana dzīve ir sāpīga

43.

Tajā brīdī es vairs neko nesapratu. Elisa mīļotā..? Kura?

Un tad es sapratu, tā ir tā Silvija, kuru nozaga Vladims par Elisa izgājienu. Tā ir tā miļotā, kuru viņš tik ļoti mīlēja. Tā ir tā, kuru es redzēju pāris bildēs mūsu mājā, kuras es atradu grāmatās kā grāmatzīmi. 

Es pagriežos pret viņu- ''kas notika?''- es pajautāju.

Viņas acīs es ieraudzīju asaras. Varēja redzēt, ka viņa negrib par to runāt, bet..

''Mani savāca, pēc tam turēja cietumā kādus divus mēnešus. Vladims pat mani neredzēja, neatnāca ne reizi pie manis. Bet tas ir labi, jo viņš būtu mani tad vienkārši nogalinājis, nedomājot. Tur arī bija tā otra sieviete, kura bija vainīga- Vladima sieva, viņa arī sēdēja cietumā, bet tad vienu dienu viņš atnāca pie mums- viņu aizveda prom, bet mani neaiztika. To sievieti es vairs neredzēju. Viņu, laikam, nogalināja. Bet es.. mani arī gribēja nogalināt, mani atveda uz istabu un turēja virs manis pistoli, domāju, ka tūlīt miršu, bet tad Vladims pateica, ka es neesmu ne pie kā vainīga.. Eliss ir vainīgs. Ne es. Un tad viņš mani mitināja savā mājā kā cietumnieci- man neko nedrīkstēja darīt. Es nezināju kur esmu un kas būs tālāk. Bet tālāk viņš pateica, ka es kļūšu viņa sieva. Un es biju viņa sieva. Bet viņš mani nemīlēja, viņš to darīja tikai Elisa dēļ, viņš visu laiku visu darīja viņa dēļ- lai Eliss pamanītu, ieraudzītu.. viņš bija apsēsts ar Elisa dzīvi. Bet Eliss dzīvoja savu dzīvi, nepamanīdams neko. Pat to, ka es vienu reizi pagāju viņam tieši garām, bet viņš runāja pa telefonu ar tevi.. Karolin. Vladims bija apsēsts ar atriebību, bet Eliss pat to nav manījis.''- viņa teica un redzēju cik ļoti viņu tas sāpina- ka Eliss  sāka jaunu dzīvi.. bet viņas.

''Man ļoti žēl''- es pateicu un man tiešām bija žēl.. jo klausoties šo stāstu, likās ka Eliss pats tagad sēž ar mums mašīnā un visu klausās. It kā jutu viņa eksistenci šeit.

''Es viņu mīlēju un mīlu.. Elisu. Bet es nevarēju pie viņa atriezties kamēr Vladims dzīvs. Bet tagad.. viņu abu nav''- viņa paslēpa seju aiz matiem.

''Silv..''- es iesāku, bet mašīna ātri norāvās pa labi un nenormālā ātrumā sāka braukt.

''Mums seko''- Lewis atbildēja un tad aizmugurējais stikls saplīsa. ''Pieliecies, viņi šauj''- Lewiss nokliedzas un pagriež pa kreisi. Nenormāls ātrums. Vējš salonā. Lewisa ātrās kustības ar pagriezieniem. Bailes par savu dzīvību.

Aizmugurējā stiklā trāpīja vēl pāris reizes, bet mēs paspējām aizbraukt prom.

Atceros to, ka mašīna apstājas meža biezoknī un Lewis cieši saņem manu roku. Mana roka trīc, bet nekas vairāk. Viss kārtībā. Mēs esam dzīvi.

''Viss kārtībā?''- Lewis nopūšas un pajautā. Viņš uzsmaida man un tad pagriežas uz aizmuguri un viņa acis ieplešas- ''Silvija!?''- viņš satricina viņas plecu, kas bija atspiedies pret manu sēdekli. Lewis vēl reizi satricināja viņu bet viņas ķermenis tikai ļengani nokrīt uz aizmugurējo sēdekli. Viņas kakls, krekls un mati ir asinīs. Viņa ir mirusi. 

''Akdievs''-Lewis atspiežas ar pieri pret stūri un es jūtu un redzu kā viņa ķermenis trīc.

Mēs pazaudējām vēl vienu dzīvību. Kura nebija vainīga. 

Mēs ilgi gājām pa mežu klusēdami. Izejot, es sapratu, kur mēs esam. Un pēc kāda brīža es ieraudzīju to māju, kurā pavadīju pēdējos gadus. Ar Elisu.

Ieejot, māja bija tukša. Neviena nebija. Un arī nekā nebija - ne milzīgā ozola galda, ne garo aizkaru, ne gleznu. Nekā. Mēs iegājām it kā citā dimensijā, kurā eksistē tikai es un Lewis. Un varbūt Elisa gars.

Ieejot Elisa kabinetā es atceros tos sliktos, briesmīgos momentus kad viņš pacēla roku pret mani, bet vienalga sametas kamols kaklā no tā, ka tā bija pavisam cita dzīve, no citas galaktikas. Kurā bija sliktais Eliss, pretīgā māsa, neinteresantas dienas un vienīgais dzīves iemesls- Lewis.

Viņš piegāja pie vienīgās gleznas, kura bija pie sienas un noņēma to. Un tad paņemot nazi, nogrieza aizmuguri no kuras izņēma paku- to pašu, vēstules paku, kuras dēļ mira tik daudz cilvēku.

''Tu zināji..''- es nočukstu un Lewis paceļ savu skatienu.

''Protams, tas bija jau apstrādāts plāns no paša sākuma. Eliss bija ļoti gudrs, ļoti. Viņš zināja katru Vladima soli. Vladims domāja ka Eliss nezin, bet viņš zināja, visu, pat vairāk nekā pats Vladims. Eliss bija neuzvarams spēletājs šajā spēlē. Un pat viņa nāve.. viņš pats to ir ierakstījis spēles notikumos''- Lewis pasaka.

''Tādat, jums tā bija spēle..''– es pasaku.

''Viņam jā. Man nē. Viņš pēc Silvijas zaudējuma vairs nevēlējās normāli dzīvot. Viņš, protams, zināja ka Silvija ir dzīva, bet viņš neatgriezās pēc viņas, jo zināja ka Vladims gaidīs viņu un tad viss būs zaudēts''- Lewis pasaka un atver aploksni.

''Es nesaprotu, es vienalga nesaprotu Lewis... kāda spēle? Kapēc? Kam jums tas.. es vispār tagad neko nesaprotu!''- es pasaku un saķeru galvu.

''Karolin, tas viss ir tevis dēļ... tie vecāki, kuri ir audzinājuši tevi, viņi nav īsti tavi vecāki. Tavi īstie vecāki ir ļoti slikti cilvēki, kuri samaksāja Elisam, lai tas paņem tevi pie viņa, jo Eliss bija tajā laikā ļoti stabils cilvēks. Un šiet..''- Lewis izņem no pastkartes daudz krāsainas kartes- ''glabājas tavu īsto vecāku nauda- kuru Eliss glabāja, lai neviens to neatrastu, jo šeit ir tādas naudas summas, pa kurām tu vari nopirkt pusi pasaules.''- un tad Lewis izņem no pakas pistoli, kuru iedod man- tā ir ar melnu, koka un ādas rokturi un pelēku galu un visur apkārt ir zilā un violetā krāsā briljanti kuri maina krāsu no pistoles pagrieziena pret apgaismojumu. Pagriežot to, uz roktura un iegravēts- ''Karolina''. 

Es paceļu skatienu uz Lewisu un saprotu, ka tā ir domāta man. Un šī pistole bija vissvarīgākais mērķis visiem- šī ir pistole, kuru meklē visa pasaule- ''Pistole ar ziliem kristālu briljantiem- vienīgiem uz zemes''.  Un šo virsrakstu es redzēju nereāli daudz reizes ziņās.