Mana dzīve ir sāpīga

20.

Tajā brīdī manā galvā it kā kaut kas izslēdzās- vai nu tās bija jūtas, vai cerība, es nezinu.

Es lēni piecēlos no gultas, iegāju vannas istabā un aizslēdzu durvis.

Uzreiz uzplaksnīja atmiņas ar Lewisa baiļu pilnām acīm un vismīļāko apskāvienu kādu vien esmu kaut kad saņēmusi.

Šoreiz tas nav kā iepriekšējās reizēs, kad pēdējā brīdī nobīstos un nodomāju ka paliku traka.

Šoreiz tas ir savādāk. Tā ir sajūta, ka to ir jāizdara un viss. Nav cita ceļa. Nav cita varianta. Man nav.

Es pieeju pie lielā skapja un atveru vienu no plauktiem. Man par atbildi uzreiz iezaigojās asmenis no naža. 

Kaut kad es arī tā pat domāju- ka jābeidz to visu, nevajag vilkt vel ilgāk. Es nozagu vienu no nažiem no virtuves un kamēr izbijusies skrēju viņu slēpt, salauzu koka rokturi, un no tiem laikiem viņš tā arī palika- tikai kā naža asmenis.

Viņš ir ideāli nopulēts un noasināts. Paceļot viņu, ieraugu savus iepriekšējos pirksta nospiedumus.

Tad es nobijos. Tagad vairs nebaidos.

Es negribu lai manā dzīvē būtu tikai sāpes un nauda. Man to nevajag.

Es atvelku krekla piedurkni uz kuras jau ir 3 asmeņa griezumi un piespiežu asmeņa galu pie vienas no līnijām.

Es to piebeigšu- to, ko iesāka Eliss. 

Ātra kustība. 

Nevaldāmi asa un ugunīga sāpe rokā. Uz zemes nopil asins pilieni. 

Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa.

Palika tikai vēl divas līnijas. Palika pavisam nedaudz.

Otra asa kustība.

Dzirdami kā uz grīdas sāk nevaldāmi pilēt. Bet es neskatos. Es negribu nobīties un pārdomāt, no šausmām.

Pielieku aukstu asmeni pie ādas, bet manas kājas vairs netur. Acīs satumst. Neko neredzu. Noslīkstu uz grīdas un atlaižu naža asmeni uz grīdas.Pielieku savu sāpošo vaigu pie aukstas grīdas un aizveru acis. Pārāk grūti kustēties. Pārāk grūti elpot. Es to izdarīju. Es pārvarēju pati sevi. Bet vai es izdarīju pareizi? Vai tiešām tā vajadzēja?

Pat ja es tagad pārdomāju, neviens vairs nepaspēs. 

Pēc katras sekundes jūtu ka domāt paliek arvien grūtāk. 

Pie otras rokas jūtu kaut ko slapju. Neatverot acis, saprotu, ka tās ir asinis. Es patērēju pārāk daudz asiņu. Tas notiek ātrāk nekā domāju.

Roka šausmīgi sāp. Un uz grīdas paliek auksti.

Es drebu. Man ir auksti.

Kaut kāds būkšķis. Laikam tā ir zīme ka esmu tālu no zemes.

''Karolin!''- dzirdu kaut kur tālumā. Es jūtos savādāk- es nejūtu varāk aukstumu. Bet arvien drebu.

''KO TU STĀVI, ZVANI ĀTRAJIEM KRETĪN''- man pie auss nodārd pazīstamā balss un es pie sevis pasmaidu. Tas ir Lewis. Lewis mani nepameta- viņš ir šeit. Glābj manu dzīvību.

Atkal sajūta ka sāku lidot. Varbūt, tiešām? Es tagad nomiršu uz Lewisa rokām? Es neesmu pretī.

''Karolin, lūdzu, pamodies.''- kāds man pasaka, bet man nav spēka lai noreaģētu.

Kaut kāda murdoņa, kura katrā sekundē pārvēršas vārdos. Tad teikumos.

''Un pēc tam tu saki ka tu esi vīrietis?! Kāds tu esi vīrietis, ja pat savu 'mīļoto' nevari pa īstam mīlēt?!''- tagad tieši varu atpazīt Lewisa balsi un viņa teikto.

''Lewis, NERUNĀ AR MANI TĀDĀ TONĪ! Tu esi vainīgs! Tu! Tu esi viņas apsargs! Tev bija jābūt ar viņu tajā mirklī kad viņa to darīja!!''- sadzirdu kā Eliss pieceļās no krēsla.

Sajūtu ķīmisko smaržu, kas kod degunā. Sajūtu arī silto roku, kas tur manu roku.

''Tu mani speciāli aizsūtīji mājās, lai tu varētu ''Skaisti pavadīt laiku ar Karolinu un lai es nemaisītos pa kājām'!''- Lewis Elisa sacīto pasaka ar dīvainu balsi, mēģinot to pateikt tā, kā to saka Eliss. 

No manas rokas pazūd siltais pieskāriens. Laikam, tas bija Elisa roka.

''AIZTAISI MUTI LEWIS!''- Eliss paceļ balsi un uz sekundi iestājas kapa klusums.

Bet tad es nobīstos no pārāk daudz soļiem un krēsla pārbīdīšanas. Uzreiz liekas, ka Lewis žņaudz Elisu, un gribēju jau izdot kādu skaņu, lai tas beigtos, bet tad sadzirdu dusmu pilno Lewisa balsi- 

''TU, KRETĪNS TĀDS- tu tagad mēģini mani vainot par SAVAS SIEVAS pašnāvības mēģinājumu?! MANI? Apsargu, kas pazīst šo meiteni 3 dienas?! TEV VISS AR GALVU KĀRTĪBĀ?! Un es tev vēl ko pateikšu- ievēro to, ka viņa mēģināja nomirt tieši tajā dienā, kad atgriezies TU! Domā tas ir vienkārši tā pat? Es nedomāju! Es pa šīm pāris dienām sapratu tikai to, cik viņa ir nelaimīga, cik viņa ir iebaidīta, cik viņai ir vienalga uz tavām summām kontos un miljonus vērtām mašīnām! VIŅAI UZ TO IR UZSPĻAUT! Viņa ir tik ļoti iebaidīta, ka viņa baidās izdarīt jebkādu kustību neatļaujot vai izteicot jebkādu vārdu, NE DOD DIEVS KA VIŅA PATEIKS VESELU TEIKUMU! Viņa pazīst tādas sāpes, kas nav izcietušas visas sievietes šajā valsī kopā ņemamas! Tu nesaproti KO TU ESI IZDARĪJIS ŠAI MEITENEI JA VIŅA JAU MĒĢINA SEVI NOGALINĀT?! BEIDZ VAINOT VISUS SEV APKĀRT UN ieslēdz SAVAS smadzenes, ja tev viņas ir! Un beidzot ieraugi šo mīlestības pilno, visjaukāko radījumu! Vai nu tu viņu tiešām kādu dienu pazaudēsi, kas nesīs tev ne īpaši labas sekas...''

Likās, ka mana sirds ir apstājusies. 

Viņš saprot ko es jūtu.

VIŅŠ SAPROT.