Mana dzīve ir sāpīga

24.

Mūsu starpā kādu laiku bija pilnīgs klusums. 

Ko? Nē, tā nevar būt.. Vienkārši neiespējami. Es neticu. 

Nekad neesmu dzirdējusi par tādu kā Silvija...Mūsu dzīvē nekad netika runāts par pagātni, nekad.. Es tiešām, nepazīstu šo cilvēku.. VISPĀR nepazīstu.

''Kāpēc tu domā ka viņš vēl atriebsies? Varbūt viņam pietika? Varbūt viņam vairs tas nav vajadzīgs..''- Lewis izskatījās apjucis

''Nē, tāpēc arī viņu visi baidās. Pat tie, kas ir dižāki par viņu. Tā ir- viņš ir gudrāks un nāvējošāks par visiem. Ar to viņš arī ir leģenda.. viņš nekad nepiedod. Viņš atriebjas līdz pēdējam''

''Bet..''- Lewis pasaka, bet Eliss pieceļas un momentā pāriet uz kliegšanu- ''VIŅŠ NEKAD UN NEVIENU NEPIEDOD! Tici man.. man bija 3 labākie draugi, un viņi visi ir miruši... viņa dēļ''- Elisam sariešas acīs asaras un viņš aizgriežas.

Es pa šīm 5 minūtēm uzzināju vairāk nekā par visiem nodzīvotiem ar viņu 3 gadiem.

''Mums jāmūk, cik ātri vien varam, un cik tālu vien varam, jo ja viņš atgriežas, tad tās ir beigas. Mums jābrauc prom.''- Eliss paceļ skatienu uz Lewisu- ''Es nebūšu pretī ja tu tagad pateiksi ka visu šo nevēlies un dosies prom, jo ar mums tu esi ļoti bīstamā situācijā''- Eliss to pasaka skatoties Lewisam acīs.

Mirklis bija klusums, bet pēc tam-''Jā, tā būtu pareizāk''- Lewis pasaka un uzsmaida ar žēlu smaidu- ''Es tulīt savākšu mantas un būšu prom''- Lewis sarokojas ar Elisu un tad pagriežas pret mani, saņem manu galvu un noskūpsta uz pieres- ''Sargā sevi''- viņš pasaka un uzskrien pa trepēm uz augšu.

Ko? 

KO? 

NĒ

Mana sirds tajā brīdī pamira. Es nevarēju vairāk paelpot. KO? Viņš dodas prom? Viņš pamet mani? Nē! Tā nedrīkst! Ne tik drīz?! Tad kāpēc viņš man teica, ka ir un būs mani? Viņš ir mans apsargs un viņa vieta ir man blakām! 

Es sāku raitā solī skriet līdz trepēm, kamēr sajutu kā Elisa roka mani apstādina- ''Tā būs labāk, nevajag Karolin!''- viņš man pasaka, bet es nedzirdu. Es gribu ar viņu parunāt! Es izdarīšu tā, lai viņš mani nepamet! Man viņš patīk, man ar viņu ir labi, es jūtos ar viņu pasargāta.  Es jūtos..

Es jūtos mīleta..

Pirmo reizi es sapratu, ko nozīmē tās jūtas, kad vēders sažņaudzas kamolā, kad tu negribi vairs ne ēst, ne dzert... es gribu tikai lai viņš guļ man blakus un skatītos futbola spēli, lai tā milzīgā saldumu kaudze vazājas pa visu gultu, lai milzīgais apskāviens vienmēr būtu.

Es mīlu viņu un vēlos viņu.

''Karolin, viņam jāpazūd, kamēr vēl ir laiks, neizdari visu vēl grūtāku''- Eliss pasaka, bet es ar vienu, ātru kustību izrauju savu roku no viņa cieša tvēriena un skrienu pa trepēm uz augšu. 

''Karolina!''- es dzirdu Elisu saucam mani no apakšas, bet man ir vienalga.

''LEWIS!''- es ieskrienu istabā, kur viņš aiztaisa savu somu un jau uzvelk savu jaku.

''Nebrauc prom, nevajag, viss norisināsies!''- es pasaku un jūtos kā mazs bērns.

''Nē, Ker, nekas nenorisināsies. Man jātinas prom cik ātri vien var, un jums arī''- Lewis atbild un izdara 2 soļus uz durvju pusi, bet es viņu apstādinu, satverot viņu aiz rokas, kā pirms sekundes man izdarīja Eliss.

''Tu vienmēr saki, ka viss norisināsies, ka nekad nevajag bēgt, vienmēr vajag cīnīties! TU PATS TO MAN ESI TEICIS, VAI TAD NE?''- es jūtu kamolu kaklā, es drīz sākšu raudāt

''Karolin, tas nav tas laiks un nav tas cilvēks ar ko cīnīties, vajag bēgt''- viņš pasaka un satver manu plaukstu savā.

''Lewis, lūdzu, nepamet mani''- es nopīkstu un man sāk līt asaras

Vienā sekundē es Lewisa acīs ieraudzīju to, ko nekad neredzēju, vai nu tās bija bēdas, vai vainas sajūta, es nezinu.. Uz vienu sekundi es noticēju, ka viņš tagad nometīs savu somu, ieskaus mani savās milzīgās skāvās un viņš paliks, bet nē... tā nenotika. Viņš stāvēja un lūkojās man acīs, neko nepasakot.

Bet pēc sekundes viņš tiešām nometa savu somu uz zemes, saņēma manu seju rokās un maigi noskūpstīja. Ilgi un kaislīgi, it kā pasakot visas savas jūtas un domas ko nekad neesmu dzirdējusi no viņa. Es sajutu. Es visu sapratu.

Bet pēc skūpsta viņš atkal pacēla savu somu un izgāja no istabas, neko nepasakot. 

Viņš mani pameta.