Mana seja joprojām bija slapja un acis sarkanas no raudāšanas.
Dž-"Tev viss labi,mazā?"viņš vairs nešķita tik agresīvs.
Es-"Jā,laikam."
Mēs iesēdāmies mašīnā un es uzvilku savu kreklu.Pus skola mani bija redzējusi krūšturī,bet tagad es nespēju par to domāt.
Es-"Paldies tev,ja..."
Dž-"Nevajag,tev nav par ko pateikties.Katrs būtu tā darījis!Izņemot Brajenu,bet viņš man par šito vēl dabūs!"
Es-"Nevajag,lūdzu.!"es uz viņu skatījos izmisuma pilna.
Dž-"Bet kā tu te vispār nonāci?"
Es-"Džesa mani pierunāja.Pati esmu vainīga,biju stulba."
Dž-"Beidz!"
Viņš sniedza savu roku uz manu pusi un tad es pamanīju,ka tā pamatīgi asiņo.
Es-"Tava roka!"
Dž-"Sīkums!"
Viņš šobrīd bija pārāk noreibis,lai justu sāpes,tāpēc es uztraucos,ka tā varētu būt lauzta.
Es paskatījos uz viņu-"Labāk brauksim!"
Tā mēs braucām uz manām mājām.Kad bijām klāt es vedu viņu augšā,lai apkoptu brūci.
Iegājuši dzīvoklī devāmies uz virtuvi.
Es-"Apsēdies!"
Viņš negribīgi klausīja.
Es izņēmu aptieciņu no sava virtuves skapīša un sagatavoju visu vajadzīgo.Kad pieliku ar spirtu apmērcēto vati pie viņa pušumiem Džastins iebļāvās.
Es-''Klusāk!"negribēju,lai kaimiņi sadzird"Neuzvedies kā meitene!"
Dž-"Dedzina!"
Es-"Gan pārcietīsi!"es pamnīju palielu stikla gabalu viņa rokā un paņēmu spailes,lai varētu to dabūt ārā.
Dž-"Nē,nē,nē.Nenāc man klāt ar šitām..."
Es-"Man ir jādabū ārā tas stikls."
Dž-"Nē,es tev neļaušu."
Nu es kļuvu duamīga,jo gribēju pēc iespējas ātrāk to visu nodarīt.Es saķēru viņa roku un pēc mirkļa stikla gabals jau atradās starp knaiblēm.
Es-"Nu,re.Paliki dzīvs!"smējos.
Tad es notīrīju asinis un apsaitēju viņa roku.Viņš klusām sēdēja un mani vēroja.
Es uz viņu paskatījos-"Tev laiks doties mājās,braucam!"
Paņēmusi atslēgas devos kopā ar viņu uz mašīnu.Kad piebraucām pie viņa mājas es piedaāvājos pavadīt,bet viņš teica,ka pats tiks galā.Atgriezusies dzīvoklī aizvācu visus pierādījumus,neviens nedrīkst uzzināt par šīsdienas notikumiem.
