Dienas ritēja uz priekšu,bet manā dzīvē nekas nemainījās,varētu pat teikt,ka kļuva tikai sliktāks.Paldies Dievam,ka man ir Džidžī,šobrīd viņa ir vienīgā,kas mni atbalsta,ja neskaita Neita ziedu pušķus un slimīgās zīmītes.
Dž-"Čau,kā jūties?Es atnesu tev kaut ko garšīgu!"
Es tikai sēdēju uz dīvāna pdžammā,tajā pašā,kura man mugurā bija jau vairāk kā nedēļu.
Džidžī apsēdās man blakus-"Tu jau runāji ar Dilanu?"
Es smagi nopūtos-"Diemžēl jā."
Džidžī pasniedza man šokolādes desertu-"Nu,ko viņš teica?"
Es-"To,ka es esmu gandrīz izputējusi un neesmu vairs viņam vajadzīga."mierīgā tonī to pateicu.
Džidžī acīs bija žēlums-"Kylij,tev ir jāsaņemas!Tu nevarēsi šeit sēdēt mūžīgi,jo par māju ir daudz jāmaksā un tu vairs to nevari atļauties."
Lai cik ļoti man nepatika tas ko viņa teica,taču tā ir taisnība.Mani reitingi nu jau ir zem nulles.
Es-"Es neko vairs nevaru darīt bez menidžera nekas nesanāks un ,kurš gan mani tagad gribēs pieņemt pēc visiem šiem mēsliem,kas ir notikuši."
Dž-"Beidz sevi žēlot ,Kylij!Kas noticis,noticis,tev ir jādzīvo tālāk!Saņemies!"
Es-"Es vēl nejūtos gatava!Man vēl ir pārāk smagi."
Viņa mani apskāva un nopūtās.
Dž-"Ak,Kai!"
Kad pienāca vakars es atkal paliku viena pati,visapkārt bija tukšums,tāpat kā manā sirdī.Gandrīz katru dienu es raudāju un dziļi sevī cerēju,ka Džastins atgriezīsies,taču viņš par sevi nav devis nekādas ziņas.Es paņēmu rokās pildspalvu un savu papīra bloknotu:
You said you loved me, I said I loved you back
What happened to that? What happened to that
All your promises and all them plans we had
What happened to that? What happened to that?
Šobrīd es jutos iedvesmas pilna un dziesma tapa dažu minūšu laikā.Vārdi nāca ļoti viegli,var teikt,ka tie mani atrada paši.Kad biju beigusi,paņēmu savu veikumu un devos pie klavierēm.
Kad beidzu spēlēt,emocijas darīja savu.
