Sapnis,kas izgaisa pārāk ātri.

Garais lidojums.

Līdz Losandželosai,uz kuru mēs dodamies,ir diezgan ilgi jālido,bet labi,ka Džastins ir ar mani,jo tas mani nomierina.
Dž-"Tu,taču visu ceļu netaisies būt tāda īgņa?"
Es-"Un cerams,ka tu kretīns arī nē!"
Dž-"Bet tieši tāpēc es tev patīku!"pašapmierināti uzsmaida.
Es-"Kurš to ir teicis?"
Dž-"Nav jau jāsaka,tas ir redzams."
Es-"Pfff."aizgriezos.
Dž-"Nu,re!"
Es-"Kas?"
Dž-"Tu to nenoliedz,tā tad es tev patīku.Ou ou ou,es jūtu,ka tu manī esi samīlējusies,bet zini nesanāks,mazā!"
Es-"Rimsties!"iedunkāju viņu.

Dž-"Lūk,kaut uz mirkli pasmaidīji."
Es atkal nodūru galvu.
Es-"Es nekad nedomāju,ka mana dzīve tā varētu mainīties.Man vairs nav nekā,tikai tu un es kā muļķe paļaujos uz tevi!"
Viņš kļuva nopietns.
Dž-"Tagad tev pašai ir iespēja uzbūvēt savu impēriju un vairs nevajadzēs būt atkarīgai no tēva."
Es-"Tev taisnība,bet,ja nu nekas neizdodas?Ko tad?"
Dž-"Izdosies,tu esi pārāk talantīga,lai neizdotos."
Es tikai nopūtos un cerēju,ka viņam ir taisnība,jo savādāk man nav ne jausmas ko es iesāktu.
Pēc apmēram 8stundām.
Es pamodos no ļoti nepatīkamas sajūtas-lidmašīna nosēdās.Tad es aptvēru,ka man galva visu šo laiku bija atradusies uz Džastina pleca un viņam par to nebija nekādu iebildumu.Es piecēlos sēdus un nu jau arī Džastins bija pamodies.
Dž-"Laikam esam klāt."viņš iesaucās.
Es tikai kaut ko nomurmināju zem deguna.Kad lidmašīna bija apstājusies mēs izkāpām ārā,tur mūs sagaidīja kāds laipns un simpātisks puisi.
Puisis-"Labdien,jūs laikam esat Džastins un Kylija."viņa skatiens kavējās pie manis,bet es jutos nēerti un novērsos.
Dž-"Jā,tie esam mēs."
Puisi sniedza Džastinam roku-"Mans vārds ir Markuss un es jūs aizvedīšu uz viesnīcu."viņš atkal skatījās uz mani un nezinādama ko darīt es sāku mīņāties uz vietas.

Džastins laikam apjauta,ka šī visa situācija man liek justies neveikli.
Dž-"Varbūt varam doties,jo mēs esam noguruši."
M-"Jā,jā...protams!"viņš uzsmaidīja.
Mēs visi devāmies uz viņa mašīnu.Viņš atvēra man priekšējās durvis un es iesēdos iekšā.Džastins uzmeta man jocīgu skatienu,bet es tam nepievērsu uzmanību.
Ceļā uz viesnīcu Markuss mums visu apskaidroja-"Rīt no paša rīta es jūs aizvedīšu pie mentora, esiet gatavi uz pulksten 9."
Viņš laikam pamanīja manī rodamies nelielu uztraukumu.
M-"Neuztraucies viņš ir jauks un turklāt tu noteikti esi talantīga,tāpēc viss būs labi!"viņš atkal pasmaidīja.

Džastins ieklepojās un Markuss uz viņu paskatījās priekšējā spogulī.
Dž-"Cik tālu ir līdz viesnīcai?"
M-"Esam jau gandrīz klāt."
Man ļoti nepatika Džastina nelaipnais tonis, lai kaut kā uzlabotu situāciju es uzskāku sarunu ar Markusu,jo negribēju,lai viņš domā,ka esmu nelaipna.
BBet arī par to Džastins nepriecājās.

Pēc mirkļa.
M-"Nu ko esam klāt."
Markuss palīdzēja izcelt manus koferus no mašīnas
Es-"Paldies,ka atvedi."uzsmaidīju viņam.
M-"Vienmēr laipni."viņa smaids izskatījās tik silts un laipns."Tad no rīta būšu klāt."
Es-"Labi." arī es uzsmaidīju.

To pateicis viņš iekāpa mašīnā un mums pretī jau nāca sulainis,lai aizvestu uz numuriņu.
Autora piezīme
Čau,es zinu,ka šī daļa jūs varbūt mulsināja,bet šodien neko citu nevarēju izdomāt!;)
Ar cieņu K