Lektors bija diezgan laipns un uzreiz iepazīstināja ar sevi.
Lektors-"Esi sveicināta mūsu skolā! Es esmu pasniedzējs Tonibijs, mācìšu tev mūzikas vēsturi un vokālo līmeņu nodarbības, bet nu ej un ieņem kādu brīvu vietu." viņš laipni uzsmaidīja.
Es negribēju iet garām tām meitenēm, lai nedzirdētu viņu sarunas, tādēļ apsēdos vidējā rindā. Visi sēdēja pa divi, bet mans blakussols bija tukšs ,tādēļ noliku tur somu.
Sarunas aiz manis nebeidzās, un stundas vidū es sapratu kādēļ. Klasē ienāca kāds puisi, ar pamatīgu nokavēšanos.
Lektors-"Ak, un arī Džastins ir nolēmis mūs pagodināt ar savu klātbūtni!"
Puisis, kuru sauca Džastins, nepalika atbildi parādā-"Labāk vēlāk nekā nekad!" visi viņam uzgavilēja. Šķietami ,šajā kursā viņš bija populārs, jo visi viņu sveicināja. Pēkšņi viņš pienāca pie mana galda.
Dž-"Šī ir mana vieta!"
Visi nosvilpās ,ne labā nozīmē, es zināju, ka šis brīdis var izmainīt manu turpmāko dzīvi skolā, tāpēc saņēmu visu savu drosmi, lai spētu ko pateikt.
Es-"Kā redzi..mana arī!" uzmetu maitas skatienu un noņēmu somu nost no krēsla.
Jāsaka ,vienmēr gribēju ko šādu pamēģināt, bet, tā kā esmu labi audzināta, neuzdrošinājos, taču šodien savādāk nevarēja.
Viņš izskatījās apmulsis, bet to slēpa aiz smaida.
Dž-"Labi,mūsu vieta! Lai jau tev tiek tas prieks!"
Visi atkal nosvilpās, bet šoreiz nepaspēju neko atbildēt, jo lektors bija nokaitināts.
L-"Varbūt beigsim šo cirku! Ja jums patīk jautrība, tad labi..uz rīdienu referāts pāros, ar argumentiem par.....''pēc 15min ilgas runas noskanēja zvans.
"30 lapas?Viņš ir jucis!?"atskanēja kāda balss no aizmugures.
Klasē es paliku viena no pēdējām un ,kad devos jau ārā...
