Es ieraudzīju tēvu un Neitu.Galvenais noteikums bija uz dzīvokli nevienu nevest,un viņus jau neinteresēs,ka mēs tikai mācijāmies.Es ātri pieskrēju pie Džastina.
Es-"Ātri,manā skapī!Neko neprasi."es viņu burtiski iegrūdu savā milzīgajā skapī un to aizvēru.Tad es savācos un gāju atvērt durvis.
Es-"Tēt,Neit,kāds pārsteigums!"priecīgi iespiedzos.
Neits-"Čau!"viņš noskūpstīja mani uz pieres.
Tēvs-"Sveika,Kylij."
Viņi nāca apskatīties kā es esmu iejutusies.Kad viss bija apskatīts tēvs piegāja pie skapja durvīm.Man tajā brīdī notrīcēja sirds.
Tēvs-"Kas te?"
Neits-"Skapis."
Tad es tuvojos viņam-"Kuru mēs neapskatīsim,jo es vēl neesmu tur visu sakārtojusi!"
Par laimi man izdevās viņu aizvirzīt nost.Lai būtu pilnīgā drošībā es nolēmu viņus dabūt prom.
Es-"Varbūt mēs varētu aizbraukt paēst?'
Neits-"Tagad?"
Es-"Jā,šodien nepaēdu skolā un mirstu badā!"
Tēvs piekrita-"Jā,tā ir laba doma!"
Es-"Nu,tad aiziet!"
Es paņēmu jaku un mēs visi trīs devāmies ceļā.
Pēc vairākām h
Es no Neita atvadījos lejā un ,tad devos uz savu dzīvokli.Atverot durvis es redzēju,ka Džastins ir aizmidzis.Es lēnām piegāju pie dīvāna un liecos viņam tuvāk,tad vienā mirklī es gulēju viņam virsū un viņa plauksta bija stingri satvērusi manu delnu.
Es ceļoties augšā-"Laid vaļā!"
Viņš bija samiegojies un apstulbis-"Piedod,es..."
Es atkāpos nostāk un apsēdos uz krēsla.
Es-"Man jāatvainojas,es,taču tevi ieslēdzu savā dzīvoklī,ā un pirms tam iegrūdu savā skapī!"
Dž-"Man gan neizliekas,ka tu to nožēlo!"
Patiesībā man bija kauns.Mēs jau nedarījām neko tādu,bet jūs nepazīstat manu tēvu.Reiz man bija klasesbiedrs ar ,kuru mēs bijām labi draugi,viņš atnāca ciemos pie manis un mēs aizgājām uz manu istabu,nākošajā dienā viņš bija atskaitīts no mūsu skolas un es viņu vairs nekad nesatiku.Mēs abi tur tā sēdējām līdz viņš ierunājās.
Dž-"Labi,man laiks doties!"
Es-"Es tevi aizvedīšu!"
Šķiet viņam nebija nekādu iebildumu.Mēs piebraucām pie diezgan parastas mājas,bet tā šķita jauka.
Dž-"Līdz rītam,mazā!"
Es tikai iesmējos un viņš izkāpa.Tad es atgriezos savā dzīvoklī.
