Kāda meitene mani sagrāba aiz pleca.
Meitene-"Sveika!Mani sauc Džesika!"
Es-"Sveika!"uzmaidīju.
Džesika-"Tu jau droši vein nezini,kur atrodas nākamā lekcija?"
Es-"Nē!"
Džesika-"Nu,nekas.Iesim kopā."
Ceļā uz nākamo stundu es uzzināju visu viņas dzīvesstāstu. Ieejot klasē atkal visi skatien bija vērsti uz mūsu pusi un man bija nojausma,ka tas nebija Džesikas dēļ. Nu es jutos pattiešām neērti un neizturēju.
Es-"Varbūt beigsiet blenzt?!"dusmīgi.
Šim izskanot no manas mutes visos radās izbrīns.Džesika ,kura stāvēja siz manis izdvesa klusu bet apbrīnas pilnu"WOW'
Tās pašas meitenes atkal sāka sačukstēties.
Ez-"Ja jums ir kas sakām,tad nāciet un pasakiet to man acīs..."iestājās klususms"Ak,jā.Jums ,taču nepietiek dtosmes!"
Dziļi sevī es zināju,ka tā nevar,bet šīs meitenes jau pirmajā dienā mani izveda no pacietības.Es aizgāju un apsēdos.Pie mana galda atkal pienāca Džastins.
Dž-"Tas bija skarbi!Ko tādu no tevis negaidīju!''
Es viņam nepievērsu uzmanību,tikai dzirdēju kā viņš apsēžas man blakus.
Pēc stundām,kas vilkās kā mūžība,beidzot varēju doties mājās.Es jau redzēju,ka Neits mani gaida un devos uz viņa pusi.
Džastins pienāca man klāt-"Klau,mums rīt ir jānodod tas referāts.Iedod man savu numutu,lai varam..."
Es-''Nē.Es tevi nepazīstu tik labi,lai dotu numuru!"
Man šķita,ka viņš bija izbrīnīts.
Es-"Baidies,ka draugs paliks greizirdīgs?"
Es-"Uz ko,uz tevi?!"
Tas skanēj ļaunāk nekā man likās.
Es-"Vienkārši uzrakti 15 lapas par pirmajiem trim punktiem un es par pārējiem 3!"
Tad es pagriezos un gāju tālāk uz mašīnu,lai beidzot satiktu Neitu.
Es-"Sveiks!"
Neits-"Sveika!" un atvēra man mašīnas durvis.
