Tīņu dzīve.

part 4

Runas par mani tā arī neizpalika visas dienas garumā līdz nonācu mājās. Tēvs šoreiz bija mājās, bet diemžēl dzēris. Mans sapnis ir tāds redzēt vismaz vienreiz dzīvē viņu skaidrā.
"Eu tu Nikol noliec savus sū*us un lasies kamēr neesmu izdomājis tev uztaisīt zilu aci." Tēvs
Es izdariju kā lika un aizgāju salīdzinoši ātri un par mata tiesu tikusi laikā no mājas. Man nebija atļauts vēsā laikā uzvilkt ko siltu tad kad tēvs bija mājās. Zinu jūsu domas kapēc es sevi vel moku kapēc nebēgu. Tapēc cilvēki ka šis ir sarežģīti. Es priecājos ka vispār man kas ir ja es aizbēgtu man nebūtu nekā un ja atrastu mani es dabūtu ciest vairāk nekā jau ciešu. Kā es to zinu? Biju to darijusi mani atrada iespundēja pagrabā 2 nedēļas bez drēbēm tikai apakšveļā un bez ēdiena uz aukstas grīdas pieķēdētu pie sienas. Vēlāk nonācu slimnīcā. Tagad ir apmācies un iskatās ka būs lietus. Es iegāju mežā paslēpos zem ierastā koka kur vienmēr eju ka notiek šādi gadijumi. Tā vismaz ir kupla un iekšā neviena pati pilīte netiek un nedaudz sasilda arī. Vismaz kas labs siltumā. Es nezinu vai cilvēku domas maz mainītos ja es pateiktu par savu dzīvi. To nezinot no vienas puses viņi var mani saprast, bet no otras ienīst vel vairāk. Kad lietus jau norimies es devos uz māju. Klusām atvērusi durvis. Es jutu asas sāpes un tumsa.
...................................
Atverot acis es biju nesaprašanā es nezinu kur atrodos. Galva nežēlīgi sāp pakustēties ir grūti. Pag es nekustos. Man iestājās panika. Es guļu turpat uz zemes ar sasistām pudeļu lauskām pie galvas. Neviena pašlaik nebija. Pagāja laikam 5min līdz atguvu savas kustēšanās prasmes. Lēnām apsēdos. Papētiju apkārt mājās neviena nebija. Tātad es šeit guļu ilgi. Nu skaidrs visi guļ un neliekas ne zinis par manu eksistenci. Bija vēls tapēc lēnām devos uz savu istabu paskatijos uz laiku pādija. 3:21 es atgūlos un aizmigu.