Tīņu dzīve.

part 22

Šis rīts bija saspringts. Iepriekšējā vakarā es pārskatiju visus papīrus kurus mums vakar iedeva direktors. Tur īsti nekā nebija tikai kas nepieciešams skolai. Visas stundas kas tur pastāv. Šodienas stundu saraksts. Cik noteikumos lasiju ka saraksts katru dienu mainās un tos dabujam tikai pēc stundām pie direktora ar visu klasi. Tākā tur nepastāv lielais saraksts kā tas ir citās skolās.  Iespējams viņš tā pārbauda kurš basto vai nav skolā. Es nezinu, nevaru spriest pēc tikai tā ko es domāju. Es praktiski tikko pamodos pašlaik ir septiņi no rīta kas liecina ka man jau jātaisās un ap 8:00 jāizbrauc es pat neatceros cik ilgs laiks bija jābrauc līdz tai skolai. Ļoti miegaini izvilkos no mīkstās gultas aizvilkusies līdz vanasistabai nomazgāju savu seju lai kaut nedaudz pamostos. Tad atkal gāju uz istabu lai uzvilktu kautko. Ticiet man es nesekoju modei es vienkarši ko pirmo izvelku no skapja to arī uzvelku. Peimēram tagat es uzvilku kreklu ar hoodie un šortus kurus zem hoodie nemaz nevar redzēt. Kājās bija īsās zeķes un konversenes. Labi vienīgais kam sekoju bija kurpes tās es dievināju. Man kā jau arī visiem patīk ērti apavi, papēž kurpes utt. Man sastāvēja tikai kedas un viens zābaku pāris ko es nemaz nevilku, jo šī gada ziema nav un nebija tik daudz sniega tapē staigāju ar kedām. Es pat sevi brīžiem nesaprotu vai vienkārši laiku kas ir ārā. Es izvairos no saules kas īsti man nepatīk meklējot vasarās ēnu vai es sevi padaru par dīvainu staigājot biksēs kas aisedz manu ādu jaku  ar kapuci vai kepku kas aisargā manu seju. Tas nav tik dīvaini ka es daru tā man pat nav karsti tajā abģērbā. Un ziemā, rudenī es staigāju plānās drēbēs.  Tas atkal īsumā pa mani. Un vel kas es dievinu lietu kur es pavadu daudz laika un ienīstu sauli ar sniegu un man nav ne jausmas kapēc.
Kad vienlaikus domāju un uzliku nedaudz kosmētiku devos lejā uz brokastīm. Šodien man pilnīgi pietika ar vienu gigantisku ābolu un kafiju ar pienu. Es varu dzert kafiju arī bez piena man vienkārāši ir vienalga. Kad es praktiski biju jau visu izdarijusi man pat palika laika pasēdēt internetā kur man praktiski nebija ko darīt.
"Nikol mums vajadzētu braukt!" Zaks
"Jau nāku." es
Paķēru somu kurā bija pāris burtnīcas un stulbi ir tas ka tajā skolā nav gramatu es neesmj tik gudra lai spētu istikt bez tām. Viss labākais ir tas ka ir viegla soma kas atvieglo manu dzīvi. Mēs braucām normālā ātrumā līdz mūs apstādināja mašīna kas apstājās mums priekšā tādā veidā nelaižot vispār mūs garām. Pazīstams cilvēks iskāpa no mašīnas kas lika manai sirdij praktiski apstāties es turpināju raudzīties un vēroju katra viņa soli kas tuvojās mašīnai. Viņam rokās bija kautkas ko nespēju saskatīt. Bet nespēju. Izdzirdēju skaļu troksni kas notekti bija šāviens. Redzēju tikai asinis kas tecēja no manis un otras mašīnas pazušanu no redzes loka. Zaks bija tik larbijies un teica ka viss būs labi tikai lai neļaujos miegam. Es nejutu sāpes. Viss likās kā palēlinājumā raudzijos uz apkārtējiem kas noskatijās uz šo un nelikās ne zinis un pārējais kā pa miglu.