Tīņu dzīve.

part 36

Stundas iet un iet. Tagad esmu ar meitenēm puiši par kautko runāja kas protams neinteresē meitenēm. Es sapratu ka brīvie puiši bija Daniels un kautkāds Brendons es vel jo projām nesaprotu kurš ir kurš. Visas pārējās meitenes savā starpā runāja pa girly lietām kurā es nemaz neiesaistijos, jo man NEINTERESĒ. Nemaz un tas notiks laikam tikai tālā nākotnē.
Tā kā šis man neinteresē gāju uz zēnu pusi lai uzinatu par ko viņi runā.
"Hey par ko runājat?" es
Piemirsu piebilst šeit arī atrodas tā Nikola man viņa riebjas dēļ dienas kad iepazinos ar viņu. Diena kad es nonācu vecāku rokās vāja un bezspēcīga es pat nespēju pateikt tas sajūtas.
"Ahh sports." Zaks
"Skaidrs ko tieši?" es
"Tēmas virzās par Futbolu un basketbolu" Brendons
Jap atpazinu gan.
"Ahh nu skaidriņš." es
Aizgāju vietā kur nebija neviena daļa ne meitenes ne puišu. Teiksim tā  es jūtos kā trešais liekais ritenis.  Paņēmu rokās telefonu atradu savas austiņas. Jā es tiku pie jauna jau tajā dienā kad braucām mājās. Vismaz labāks un austiņas arī jaunas. Protams viss kas atradās iepriekšējā telefonā vienkārši nav atgriezenisks. Nu ja atceras visu ko biju salādējusi tad nemaz nav tik traki. Sāku klausīties mūziku. Staigāju caur interneta tīkliem. Kā jau visi instagram, snapchat utt. Instagramā bija vēstule kas man lika nedaudz brīnīties. Kur viņš dabuja telefonu un kā atrada manu instagram acount? Es vel to neatvēru.
DM
Sveika! Hmm tu zini ka redzēšu vai tu to izlasīsi vai ne tapēc zinu ka būsi ziņkārīga. Lai nu kā es aizbēgu jau braucot žēl ka mamma ar tēti netika viņi lika man bēgt. Hmmm un lika lai es atriebjos. Laikam domā kapēc? Nu tapēc ka mana KUCE mani var teikt nodeva un tevi aizvilka sazin kur. Es tevi atradīšu lai arī kur tu būtu. Tici man neviens neko nespēs izdarīt. Šoreiz es tevi nogalināšu tiešām lēni nu varbūt visas dienas garumā. Kā tev patiktu tas? Nu nemaz nemeigini ko piebilst, jo es esu visur!
DM BEIGAS.
Am wtf nu labi varbūt man gribas brīžiem nomirt. Bet nebiju to iedomājusies to tā. Un nejau redzēt viņu savas dzīves beigās nu nē. Ko man darīt? Ja es pateikšu to Zakam viņš liks savam tēvam nolīgt tūkstošiem apsargu. Nu atriebība sapratu dēļ tā ka tētiņš zaudēja savu amatu policijas vai precīzāk manas vainas dēļ. Man vienkārši viss jau ir apnicis. Labi es neko neteikšu kas notiks tas notiks laikam man sen vajadzēja nomirt, bet tas nenotika.
Ja es tagad neesu salūzusi tas noteikti notiks vakarā un manas asaras kritīs lejā pa vaigiem un mans spilvens būs kā jūra. Un ja nē tad laikam tie notikumi ir mani iespaidojuši pavisam savādāk nekā tam būtu jānotiek. Nuuu citi laikam sēdētu kaktiņā un iskatītos kā psihiski rakstura cilvēki, bet ir tik pārbijušies ka nezin ko iesākt vai vienkārši padomatu ka tas ir pirmā apriļa joks un liktos mierā un nebūtu gatavi tam ja tas notiks. Vai arī mans brāļuks tikai āzē bet īstenībā viņam sāp tas ko ir nodarijis man. Labi tās ir lieki veltītas cerības. Es pat nepamaniju ka visi salasijās kopā lai dotos mājās. Es pašlaik to gaidu visvairāk, jo mani moka garlaicība un manas apnicīgās domas.