Tīņu dzīve.

Part 42

Pamodos ar smaidu uz sejas. Pēc vakardienas sarunas ar Annu palūdzu viņai neko nestāstīt kamēr pati neesmu sapratusi. Izvedu pastaigā zibeni un domāju ko iesākt. Izgāju caur visādiem parkiem kas vien atradās tuvumā. Paceļam domāju ko uzvilkt lai nebūtu tā ka esmu kautkādās parastās drēbēs. Tākā man riebjas kleitas, svārki man tie nemaz neatrodas skapī. Tapēc atradu melnas pieguļošas bikses un baltu blūzīti un kedas. Varbūt nav tas ideālais komplekts ko vilku citas meitenes. Es esmu es un man tas patīk. Esmu nedaudz satraukta. Par visu un tākā viņš būs uz mopēda tad kādēļ man būtu jāvelk tā kleita ja varu uzvilkt blūzi. Vel pusstunda līdz 20:00. Uzliku kosmētiku uz sejas nedaudz vairāk kā ierasts. Matus isķemēju un atstāju izlaistus. Nedaudz pasēdēju ar Zaku viņš mani izprašņāja, bet es nesniedzu nekādas adbildes arī nesaņēmu nevienu pašu ziņu vai zvanu no Daniela. Laikam visu dienu plānoja ko darīs un tikai pārsteigs. Vakardienas skupsts tas bija pasakains ka man vel jo projām uz sejas ir smaids kas nav pazudis kopš brīža kad pieskrēju pie viņa un noskūpstiju. Pie durvīm dzirdēju zvanu kas liecināja ka mans Romeo ir klāt. Es atvēru durvis un manās acīs raudzijās skaistās acis kurās vēlos iegrimt, bet pašlaik nevaru. Viņš pasniedza rožu pušķi. Palūdzu lai pagaida. Ieskrēju virtuvē par laimi tur bija Anna.
"Lūdzu ieliksi kaut kur un man ir jāskrien." es
"Labi gaidīšu mājās." Anna
Uspiedu buču uz vaiga un aisteidzos pie Daniela. Viņš mani gaidija jau uz viņa mopēda kas jau tika iedarbināts.
"Sveika tu iskaties lieliski." Daniels
"Sveiks tu tāpat." es
Visu ceļu klusējot sapratu ka viņš ir tiešām iecerējis ko lielisku. Matiem plīvojot vējā atlaidos no Daniela un pacēlu rokas gaisā izbaudiju mirkli brīvības.  Tas ir tik pasakains mirklis kad esi ar cilvēku kurā esi iemīlējusies līdz ausīm, bet iepriekš biji to noliegusi, bet saprati tikai tad kad tevi noskupstija cilvēks kurš tevi mīl un jūtas ir apusējas. Piestājām pie vietas kuras eksistenci nemaz nebiju manijui. Viss bija izgaismots tas bija tas ko redzēju un ceļš pa kuru veda mani bija iskaisītas sarkanās un baltās rožlapiņas. Skatoties uz manu abģērbu un šo nevarētu saprast ka šis ir kā randiņš. Nonācām pie galda ar skaistiem krēsliem un galdiem. Te bija vel divi cilvēki un mēs.
Viņš skatijās uz manis un smaidija kas lika pasmaidīt vel vairāk. Tas viss bija tik romantiski.
"Patīk?" Daniels
"Ļoti es nezināju ka esi tāds romantiķis!" es
"Velviens pārsteigums." Daniels
"Tas gan." es
"Iskatās ka esi ustraukusies!" Daniels
"Nedaudz. Te iskatās tik skaistu un tad esmu es." es
"Tu esi skaista un man vienalga kā ģērbies tu man sirdī vienmēr būsi." Daniels
Pie mums piegāja oficjants un jau pienesa ēdienu neko nejautājot.
"Tātad tu jau pasūtiji pirmstam?" es
"Jap gribēju iepriecināt." Daniels
Mans smaids noplaka tad kad aiz Daniela parādijās brālis un notēmējis ieroci uz manis. Es lēnām piecēlos mana sirds sāka pukstēt straujāk es nostājos blakus krēslam. Es nezināju ko iesākt. Daniels pamanija kapēc es tā isturos nostājām man priekšā aisardzības pozā.
"Novācies no viņas!" brālis
"Un kas tu tāds būtu lai varētu man ko pateikt?" Daniels
"Man ir tiesības viņai darīt pāri jo esmu viņas bioloģiskais brālis." brālis
"Nu un tu viņu neaistiksi." Daniels
"Kā tu mani atradi?" es
"Redzēju kā brauc uz šejieni." brālis
Viņš isšāva un trāpija Danielam plecā liekot nokrist viņam uz zemes. Es gribēju tik ļoti noliekties un palīdzēt, bet es biju pārbijusies un spēru soļus atpakaļ, bet bralis tik tuvojās un paldies dievam ka no nekurienes ieradās policija un viņu savāca.
Ieraugot Danielu mokoties sāpēs paķēru telefonu un piezvaniju ātrajiem.
"Es tev vel atriebšos." brālis nokliedza ka laikam viss rajons to dzirdēja.
Nebija ilgi jāgaida kad busiņš piebrauca klāt viņu uzmanīgi piecēla un veda iekšā mašīnā. Es ar iekāpu un raudzijos uz viņu ar sāpēm kuras jutu sev sirdī un asarām acīs.