Tīņu dzīve.

part 17

Es laikam vienmēr spēšu izbaudīt šo skatu kas man ir priekšā. Es domāju ka šo varēja izbaudīt jeb kurš kas šeit agrāk dzīvoja. Zaks bija nozudis un atstāja mani vienu lika man gaidīt šeit. Man nav iebildumi. Ko varētu pateikt par šo ēku. No ārpuses ķieģeļi no iekšpuses betons. Neko citu nav ko teikt apakšējos stāvos mētājas visādas vecas pudeles protams arī saplēstas. Viss interesantākais ir tas ka uz jumta netiek kurš katrs, jo Zaks bija uzlicis atslēgu lai neviens šeit netiktu. Es neteiktu ka šeit ir droši, bet vel kādu laiku turēsies. Pēc laika Zaks atgriezās ar segu kaudzi un spilveniem.
"Es tā padomāju ka varētu šeit palikt pa nakti, jo būs skaidras debesis un būs redzamas zvaigznes. Anna ar Aleksu zin viņiem nebija iebildumi." Zaks
"Ko tu tādu viņiem pateici ka atļāva man šeit palikt kopš šodienas notikuma?" es
"Es pateicu ka cenšos tevi iepriecināt." Zaks
Es pasmējos un palīdzēju izklāt segas  lai varētu iekārtoties. Mēs abi apsēdāmies uz ēkas malas un raudzijāmies kā ieslēdzas lampas un cilvēku mājās gaismas. Šis palika vel skaistāk nekā tas ir par dienu.
"Ņu par ko domā?" Zaks
"Nezinu par visu kas ir noticis pēdējā laikā. Tu?" es
"Tā pat vien kas vien nāk prātā." Zaks
Bija jau satumsis un abi devāmies abgulties segu kaudzē un raudzīties zavigzēns.
"Zak!" es
"Nu!" Zaks
"Zināji ka tu esi ļoti labs brālēns?" es
"Tagad zinu." Zaks
"Tu arī būtu kādai metenei ļoti labs puisis." es
Paskatijos uz viņu un viņa acīs parādijās asaras kas lika nedaudz satraukties par to ko pateicu.
"Lieta tāda ka man bija meitene." Zaks
"Piedod mēs varam nerunāt par to ja negribi. Bet ja drīkts kas notika?" es
"Viss kārtībā ar tevi es varu par to parunāt  galu galā es tev uzticos." Zaks
"Jauki es tev arī." es
Tas viņam lika pasmaidīt
"Nu bija tā ka es viņu mīlēju vairāk par visu ka es neredzēju ka viņa jūtas ļoti slikti. Emocionālā ziņā. Kad to pamaniju es palīdzēju viņai tikt tam pāri. Pēc laika ar viņu sāka runāt krutie cilvēki teiksim tā. Ar laiku mēs vairs nekontaktējāmies kā agrāk. Viņa pavadija laiku daudz ar viņām. Man protams nebija iebildumi bija patīkami skatīties viņas smaidā. Viņa vēlāk mani pameta viena čaļa dēļ ik reiz kad viņu ar to cilvēku redzēju man sāpēja bet viņa smaidija." Zaks
Man šajā klausoties sariesās asaras visos sliktajos brīžos viņš bija ar to veceni, bet viņa viņu pameta.
"Man ļoti žēl es nesaprotu kā cilvēks spēj ko tādu izdarīt." es
"Nav ko mani žēlot esmu ticis tam pāri gan atradīšu kādu citu ko es mīlēši stiprak par viņu." Zaks
Man acīs asaras vel atradās.
"Hey neraudi viss taču ir labi." Zaks
"Es neraudu tikai nesaprotu kā cilvēks spēj ko tādu izdarīt." es
Zaks mani apskāva un čukstēja ka visi mēs neesam perfekti. Un viņam ir viss ok. Kad nomierinājos viņš mani atlaida no šī apskāviena turpinājām skatīties zvaigznēs. Viņš parādija viņa zvaigzni kas bija ļoti spoža un es izvēlējos savu kas atradās netālu no viņa kas bija tik pat spoža. Mēs vērojām tik ilgi līdz mēs aizmigām. Šī laikam bija labākā diena manā mūžā.