Tīņu dzīve.

part 27

Es esmu iekrampējusies sēdeklī. Es vel projām nespēju noticēt tam ko es redzu. Jūtu ka man dusmas sakāpj tik tālu ka pat to var redzēt uz manas sejas. Es brīnos ka šoreiz nebija asaru kalns, bet dusmu uzsplūdums. Es pat to vairs nespēju iskaidrot. Mašīnā vel jo projām sēdēja gan Zaks gan Nikola.
"Ko pie velna es šeit daru?" es
Šoreiz es to pateicu tiešām zemā balsī kā vel nekad. Es tiešām biju dusmīga.
"Aij tu atgriezies pie vecās ģimenes." Zaks
Paga es zināju jau sākumā ka nav kas tīrs. Es iskāpu no mašīnas aizcirtu durvis. Un devos citā virzienā kautkur prom. Ja es knapi turējos pie viņiem tad. Es vairs to necietīšu. Dzirdēju smagus soļus man aiz muguras.
"Hey tas tikai joks!" Zaks
"Joks? Tikai joks es labāk dodos kur citur nevis palieku ar tevi vai ar viņiem." es
Šoreiz es to visu isteicu jau kliedzot. Un turpināju ceļu pat nezinot uz kurieni es eju. Zaks mani parāva aiz rokas.
"Hey piedod tiešām. Un tie nemaz nav tavi vecāki. Nu labi bija tavi vecāki. Es domāju ka raudāsi, bet nezināju ka izdarīsi ko tadu." Zaks
Es viņam iesitu ļoti stipru pļauku ka uzreiz parādijās uz viņa sejas mans rokas nospiedums.
"Tātad tu mani uzskati par vāju meitenīti kura nespēj pilnīgi neko kā tikai raudāt. Tu nezini kā tas ir ja tavi vecāki tevi ienīst un tev dara pāri emocionāli un fiziski un tu tur neko nevari padarīt. Tu neko nezini ne pa manu dzīvi un ne pa mani." es
Mans dusmu vilnis pacēlās vairāk kā simts procentus. Es izrāvu savu roku no viņa tvēriena un devos atkal tālāk. Es vairs nezinu kas ir īstenība. Es vairs pilnīgi neko nezinu ko darīt. Es tiešām nezinu cik ilgi es gāju, bet tiku līdz tiltam. Tilta vidū es apstājos un raudzijos lejā. Vērojot upes straumi kas veda uz nekurienes vidu ja tāds vispār pastāv. Un beidzot gaidītas asaras atrada ceļu pāri manām acīm un vaigiem. Teiksim tā. Šeit nebrauca neviena mašīna vismaz miers man. Diez vai viņi mani meklēs? Ahh vienalga atradīšu ceļu uz kādu pamestu māju un pasēdēšu tur pāris dienas. Labi es jau esu jukusi. Nu labi ja līdz vakaram mani neatradīs zvanīšu lai brauc pakaļ nekas cits man neatliek. Apsēdos uz margām pārlikusi kājas uz upes pusi lai raudzītos taisni tur. Nevis uz tiltu tas būtu garlaicīgi. Kapēc cilvēki mēdz būt tik ļauni? Kapēc izmanto vājās vietas. Sākums vienmēr var šķist tik perfekts, bet beigas vienmēr nav tās. Domāt var daudz šīs lietas darīšanā es vairs nevaru. Kas notiktu ja nolektu? Nē es varētu nimirt vel ceru uz ko labu, bet ja es ielektu un peldētu ar visām drēbēm. Nee slinkums būtu kāpt atpakaļ. Mani sagrāba un novilka no margām tas bija baisi un sāpīgi.
"Agdievs nedari to tikai ne to!" Zaks
"Ko?" es
"Pašnāvību!" Zaks
"Amm es nemaz netaisijos." es
Es pat nepamaniju ka mn asaru kalns sen bija nozudis un es pat nepamaniju ka biju ilgi tur sēdējusi.
Zaks nokrita uz ceļiem.
"Piedod lūdzu piedod, bet tā sanāca." Zaks
Kas sanāca es vairs nevaru. Ignorējot viņu es iekāpu mašīnā un devāmies ceļā. Viņš atkal mani aizvilka pie viņiem teica lai iskāpju. Šoreiz tā arī izdariju. Viņš vienkārši mani te atstāja un aizbrauca.
"Sveika Nikol tu šonakt paliec pie mums." Māte
Es tik ļoti cerēju ka es vairs neredzēšu viņu ģīmjus. Iegājusi mājās viss likās jauki domāju ka viņi mainijās, bet tā nemaz nebija. Tēvs piegāja pie manis un ļauni smīnēdams sāka mani žņaugt. Tātad sagribēja tikai savas izsprieces kas viņam patika.
"Laipni lūgta atpakaļ" tēvs
Man sāka trūkt elpa es vairs nevarēju isturēt. Viņš mani nometa uz zemes un kamēr es smēlos gaisu viņi mani pacēla un kur veda. Ieraudzijusi vanu un smagi elsodama kliedu nē. Es tiku pabāsta zem ūdens. Kliegšana man nepalīdzētu. Izvilka ārā ievelkot atkal gaisu tiku pabāsta atpakaļ zem tā. Pēc laika ka tiku spēku ismelta mani izvilka no vannas un ar kājām pa priekšu mani noslidināja lejā. Tas bija sāpīgi, bet es vairs neko nevarēju padarīt. No istabas iskrēja meitene.
"Kas tas pa troksni?" meitene
Viņa nebija ta ko redzēju toreiz, bet cita.
Pamanijusi mani viņa pieskrēja pie manis. Šausmās skatijās uz manis nezinādama ko iesākt.
"Mīļum ātri nāc lejā." meitene
Es tiešām esmu apjukusi. Pat nepamanīdama ka brālis nemaz nebija klat viņš noskriedams ieraudzija mani. Viņā acis iepletās un tad vairs nekādu emociju isplūduma.
"Ej malā no viņas viņai nedrīkst palīdzēt." brālis
"Ko kapēc?" meitene
Es jau knapi tikusi sēdus vēroju katru viņa soli. Viņš piegāja pie mums. Piecēla viņu kājās un no visa spēka man iespēra. Es tikai iekunkstējos no sāpēm un pasmaidiju cerot ka mirstu. Es nezinu vai tas ir iespējams nomirt. Bet es atslēdos nezinot vai esmu mirusi.