Tīņu dzīve.

part 33

Ir jau rīts un jau skola uz kuru es iešu, jo tā jau daudz esmu nokavējusi. Saģērbos un devos uz Zaka mašīnu. Man nemaz nav izvēle braukt ar viņu vai nebraukt. Savādāk es nemaz nevaru tikt uz skolu. Tuvumā nav autobusa.  Ja būtu es to noteikti pašlaik izmantotu.
Beidzot atnāca brālēns iedarbināja mašīnu un devāmies uz skolu.
"Piedod es izdariju nepareizi, vai vel ilgi dusmosies uz manis?" Zaks
Es ignorēju viņa sacīto. Man nebija noskaņojuma atrasties vispār viņa tuvumā.
"Piedod lūdzu!" Zaks
"Tu laikam pat nesaproti ko esi izdarijis ar to Nikolu. Jūs mani pakļāvāt briesmām. Tu vispār saproti ka es varēju vispār nomirt. Un tu vel gaidi ka es pieņemšu tavu atvainošanos. Pašlaik nē, jo es vēlos lai tu ar mani nerunā." es
Beidzot es isteicu ko biju domājusi teikt. Piebraucām pie skolas kuras lielums tikuntā likās iespaidīgs. Iskāpu no mašīnas aizcirtu mašīnas durvis un devos uz skolas ieejas pusi.
Dzirdēju daudzus sveicienus Zakam un jautājumus pa mani. Atradusi klasi kur man zaks norādija es iegāju. Te bija tikai meitene.
"Sveika drīkst zināt kur ir brīva vieta?" es
"Ir tadas divas viena man un otra blakus Zakam." meitene
Viņa isteica Zaka vārdu tā itkā viņai viņš ļoti riebtos. Pašlaik viņš riebjas arī man.
"Paldies tev. Vai tā ir visās klasēs kur mācamies?" es
"Jā." meitene
Es apsēdos viņai blakus.
"Ceru ka neiebilsti!" es
"Nē tu esi pirmā kas ar mani vispār runā un vel sēž blakus." meitene
"Es tevi saprotu man tā arī ir bijis, bet diemzēl es visās stundās nevarēšu sēdēt ar tevi, jo mans brālēns gribēs un čakarēs smadzenes par to ka es ar viņu nemaz negribu sēdēt." es
"Tu isklausies dusmīga." meitene
"Uz viņu jā. Es esmu nepieklājīga. Kā tevi sauc?" es
"Mani Alise un tevi?" Alise
"Nikola priecajos iepazīties." es
"Apusēji." es
Klase sāka piepildīties ar skolēniem. Redzēju Zaku kas nāca uz manu pusi.
"Kapēc sēdi ar viņu?" Zaks
"Nedrīkst? Tu man nevari neko liegt vai likt darīt es varu pastāvēt arī par sevi. Un tu neaizmirsi to ko es tev jau mašīnā teicu?" es
Es tiešām biju pārskaktusies. Meiģināju runat mierīgi, bet jutu ka mans bals tonis paliek nedaudz augstāks.
Viņš tik skatijās un aizgāja. Noskanēja zvans skolotāja ienāca.
Kā redzam šajā klasē ir ieradusies meitene. Zaka māsa. Vai meitēn vēlies ko teikt klasei?" skolotaja
Aizgaju klases priekšā, bet dusmas laikam ņem virsroku.
"Pirmkārt Zaks nav mans bralis, bet bralēs. Mani sauc Nikola gadi tik pat cik jums un pa pārējo drīkst zinat tikai tie kas būs mani draugi." es
Es nosmīnēju un taisijos iet līdz brālēns ieminējas.
"Tu tiešam ilgi dusmosies tieša piedod!" Zaks
"Tici man jā un es tevi vienkārši nesaproti tu zini kā man ir gājis un tagad tu ar visiem pajoliņiem teiksim tā pazemo cilvēkus arī?" es
"Nē tā nav, bet es gaidīšu cik vien ilgi vajadzēs Nikol." Zaks
Es apsēdos iepriekšējā vietā un saku pievērsties tēmai ko skolotaja šodien pasniedz. Pēc mokošas stundas devos uz nākošo kur soreiz sēdēšu pie Zaka. Izradas mums katru dienu ir sešas stundas tikai vel 2 nedēļas pamācamies jūnijā. Vismaz nav jasēž tās septiņas vai pat astoņas stundas.
Sekoju Zakam uz vietu kur viņš sēž pati aizmugure mana iecienītākā vieta. Priekša man nekad nav paticis tapēc laikam es sēdēšu visās pārējās klasēs beigās. Var teikt blakus Zakam. Tā pat es ilgu laiku nevarēšu turēt ļaunu prātu uz viņu.