Tīņu dzīve.

part 37

Fainaly mājas.
"Amm Nikol!" Zaks
Vismaz kāds šodien uzsāka ar mani sarunu un laikam nebūs garlaicīgi.
"Ņu!" es
"Neizskatijās ka tu šodien kur pavadiji laiku." Zaks
Nopietni neiskatijās? Ta vienkārši arī bija.
"Nu ne, jo neviens nerunaja par to kas interesēja man. Nu tagad es negribu iskatīties vai isklausīties kā pasaules naba. Nu tā vienkārši bija." es
"Žēl varēji pateikt, jo kad taisijāmies uz mājām visi nobrīnijās ka tu vienkarši viena sēdi." Zaks
"Redzi jūs pat mani nemaz nebijāt pamanijuši tikai tad kad viss tika izrunāts." es
"Piedod!" Zaks
"Viss labi es tikai esmu nogurusi." es
"Labi tad līdz vēlākam." Zaks
"Jā labi." es
Okey es nebiju nogurusi nemaz neesmu vienkarši tā garlaicība mani noveda pie noguruma kas pazuda laikā kad redzēju māju. Es vienkārši pašlaik esmu uz viņiem apvainojusies. Damn es pārāk daudz apvainojos uz cilvēkiem. Nu labi visam ir tacu kautkāds iemesls. Interesanti vai mans brāļuks to domāja nopietni. Es to laikam vienkārši neņemšu galvā. Ja mana dzīve vien tiek sastādīta mokoša tad lai arī tā tas būtu. Nu ja vienīgi es aizbēgtu uz citu valsti ar viltotiem papīriem un mainītu savu imidžu, iskatu vienalga.  Tagad ir tumš un ir 00:00 laiks un iskatās pavēsi un es neguļu parasti aizeju nedaudz atrāk. Okey kā ir tā ir. Atskanēja kautkas uz balkona. Paskatijos un tur bija cilvēks kuru nemaz nevarēja pamanīt. Atvēru tas ar nelielu baiļu sajūtu.
"Phuu es domāju ka nemaz šeit netikšu!" Daniels
"Agdievs.. Es tā nobijos ko tu vispār šeit dari?" es
"Man ir doma pastaigat ar tevi vai vēlies?" Daniels
"Jā es paņemšu zibeni līdzi. Tagad ej pa to vietu lejā kā tu tiki aukšā un gaidi mani lejā." es
"Ammmm....... Nu labi." Daniels
"Vieglakais tu varēji uzvanīt." es
"Man nav tava numura. Un negribēju lai Zaks zin, jo viņš arī gribētu nākt." Daniels
"Labi ej." es
Paņēmu siksniņu. Uzreiz kad to maņēmu luncinādams asti viņš uzreiz pieksrēja klāt. Nogāju lejā un bez problēmām uzvilku jaku un kurpes. Izgāju laukā un tur mani gaidija Daniels ar smaidu uz sejas.
"Tu nesavainojies?" es
"Amm nē." Daniels
"Neiskatās tev roka asiņo." es
"Fu*k.. Ohh tikai skramba." Daniels.
"Pagaidi mirkli." es
Ieskrēju mājās pēc aptieciņas izvilku marli un uzreiz isteidos arā.
Tāka šeit spīdēja gaisma varēja redzēt uzmanīgi aptinu to ap viņa plaukstu kas nepārstāja asiņot.
"Ceru ka pagaidām būs labi un uzreiz kad tiksi mājās izdari lai nedabūtu zils un vel vairāk nesāpētu." es
Oho šis isklausijās gudri. Kaut cik.
"Paldies tev ir maigas rokas." Daniels
"Nav jau par ko un paldies." es
Mēs jau bijām usākuši ceļu.
Viņš usmaidija un lēnām ar sunīti gājām uz priekšu.
"Kā tu izdomāji viņa vārdu?" Daniels
"Uz viņa galvas ir kas līdzīgs zibens zīmei un ejot uz kakla pusi tur ir pleķis kas atgādina mākoni." es
"Tas ir jauki." Daniels
"Zinu." es
Mēs gājām un gājām līdz sunis jau čīkstēja ka vēlas uz mājpusi un vilka uz otrpusi. Mēs pavadijām visu atlikušo ceļu uz mājām smejoties es uzināju par viņu daudz sāpīgas lietas un jaukas lietas un viņš arī šo to uzināja par mani.
"Iedosi savu telefona nummuru." Daniels
"Protams ņem pieraksti." es
Iedevu pie mājām savu telefonu biju atradusi savu nummuru un uspiedusi lai redz manu nummuru.
"Paldies tev līdz rīdienai." Daniels
"Nav par ko. Līdz rīdienai." es
Iegāju mājā un suns vel nebija parstājis čīkstēt tik līdz apstajāmies. Iegāju mājā aistaisiju durvis un palaidu suni. Viņš aiskrēja pie manas istabas durvīm un gaidija mani līdz es tur parādīsos. Nolikusi atpakaļ marli devos uz istabu iegāju tajā iekšā aislēdzu balkona durvis atkritu gūltā un aizmigu ar visām drēbēm.