Tīņu dzīve.

part 20

Tātad kopš vakardienas dīvainajām domām sodien bija jāapmeklē jaunā skola. Lai arī kā es to pašlaik negribu man tas ir jādara. Lai arī cik ļoti tas nebūtu interesanti, tas vienalga būs jādara. Šoreiz būs jādara viss lai būtu labi un neviens nemeiģinātu uzdrošināties mani aizvainot. Kā saka kas tevi nenogalina padara stiprāku. Manā gadijumā ir tieši otrādi es kļūstu vājāka un tas mani iekšēji sagrauj. Tas padara visus vājus. Bet stipri ir tie kas ir pret un gļēvi ir tie kas tiem pievienojas. Es saprotu ka neviens negrib būt atstumts lai tā nebūtu nenozīmē ka tam ir jāatstumj vājāks par tevi. Mani šīs domas vienkārši nogalinās tās būs vainīgas pie tā kas notiek ar manu dzīvi un tās būs vainīgas tapēc ka es esmu tas kas es esmu. Brīžiem gribas sajust to ko jūt tas kas pazemo tevi. Dažreiz tieši viņš jūtas mājās atstumts nekam nevajadzīgs un meiģina tādā veidā pievērst savu uzmanību citiem. Tagad sakiet kā man beigt domāt? Šis viss ir tik kaitinoši! Ko man darīt? Es tulīt būšu izmisumā. Laikam ne tikai cilvēki mani nogalina, bet domas ir ar viņiem pret mani. Labi Nikol nomierini savus sasodītos nervus un uzvelc ko normālu , ej uz to mašīnu un brauc uz to skolu. Uzvilku normālu kreklu, zilas pieguļošas saplēstas bikses un hoodie. Šī kombinācija bija laba nez vai citiem patiks, bet vienalga galvenais ka beidzot man sāk patikt mans iskats.  Uzvilku briles isķemēju savus matus un devos lejā pie cilvēkiem kas noteikti jau gaidija ar platiem smaidiem, kā vienmēr kopš dienas šajā mājā.
"Sveika kā jūties?" Anna
"Liels paldies ka pajautāji, man ir labi un kā tev pašai?" es
"Arī labi." Anna
Mēs apskāvāmies un es devos uz to mašīnu.
Iekāpusi usmaidiju Zakam un klusumā devāmies uz jaunās skolas pusi. Tā kā šoreiz lai meiģinātu nedomāt es uzgriezu rādio un klausijos tajā. Pēc trešās dziesmas es sāku dziedāt līdzi.