Tīņu dzīve.

part 6

Es devos uz mājām lēnā garā. Slimnīca neatradās tālu no mājas bija neliels gabals. Gāju caur mežu tas bija kluss un ātrs ceļš kautgan man uz turieni nemaz negribējās iet man tāpat nekas cits neatliek.
Vēroju šo skaisto dabu un klauskties putnu skaņās es esmu iegaumējusi katru sīkāko detaļu kur varētu aiziet kad mājās nedrīkstu atrasties. Visa šī negatīvā ietekme kur palika pozitīva un smaidoša pasaule?Kapēc tieši es kapēc to izciešu? Ko es tādu izdariju. Viss mainijās tikai pēc nieka sadursmes vai precīzāk mazas kļūdas dēļ. Kā jau teicu mani vecāki ir bagāti nekad nav mājās un ja ir tad nepievērš uzmanību. Viss bija labi līdz man apritēja 7 gadi. Pirmā klase prieki, aplausi, uzslavas. Pagāja pāri mēneši un kā jau minēju es neesmu gudra. Viņi vēlējās gudrus bērnus puisi un meiteni kas turpinātu viņu karjeru. Es var teikt kļuvu par kļūdu. Visi mani mīlēja un loloja līdz atklāja ka mana aukstākā atdzīme bija 7 un zemākā 4 , bet brālis bija uz desmitniekiem. Viņš ir ļoti gudrs visur, populārs tikai mīksts sportā. Es neesmu gudra, bet sports ir stiprāka puse. Viss trakāk ir tas ka viņi mani pameta dēļ manām atdzīmēm uzkata mani par neko. Viņi nezin ka es varu atīstīties citā jomā un kļūt tik pat bagāta kā viņi vai pat vairāk. Viņi domā ka negudrs cilvēks nespēj neko izdarīt. Gan jau es pieradīšu sevi vel pāris gadi. Tikai es nevēlos būt viņu sabiedrībā pat ja lūgs piedošanu. Es nezinu vai to varētu dot. Viņi galu galā ir mana ģimene, bet vai ģimenes tā dara. Vienmēr esmu domājusi kā būtu būt mazturīgai un pavadītu laiku ar ģimeni un mīlētu pat tad ja kas nepadodas. Pat ja man būs bērni es noteikti atbalstītu viņus kā vien spētu. Šoreiz man nācās iet mājā caur manas istabas logu caur balkonu. Tā kā es esmu fiziski spēcīga tas bija nieks. Jā esmu fiziski spēcīga, arī minēju to ka cilvēkam vai dzīvai būtnei nespēju ne fiziski ne emocionāli sagraut. Parasti ja vecāki ir skarbi bērns kļūst par egoistu bet es esmu mīksta. Tikusi iekšā es iekritu gultā un gulēju.