Tīņu dzīve.

part 25

"Es aizbraukšu tev ko atvest un man vel jāsatiekas ar Nikolu." Zaks
"Labi." es
Es nezinu un neatceros kas notika, bet māca šaubas ka tas varētu būt kāds svešinieks. Es par to negribu pašlaik domat, kautkā jāaizvirza savas domas kur citur. Es pat nezinu ko lai dara ik reizes kad pakustos man sāk sāpēt visas maliņas.
Skatīties uz griestiem arī nemaz negribas, jo tās ir baltākas par baltu un sienas vienlīdz tik. Visas sīkākās skaņas mani nobeigs ātrāk nekā es atveseļošos es pat nezinu. Visi tie aparāti man apkārt kuriem nozīmi es nesaprotu. Vadiņi kas ir iesprausti manās vēnās vien liekas ka kļūšu par lelli kuru mācēs vadīt ar striķīšiem. Es domāju ka slimnīca ir viena no vietām kur var sajukt prātā mazāk kā nedēļas laikā.
Interesanti cik ilgi es te vel palikšu labāk sēžu mājās nekā šeit. Es laikam jau sāku sajukt prātā, jo runāju pati ar sevi nu ne skaļi, bet savās domās.
"Sveika kā jūties?" Zaks
"Oo sveiks normāli." es
Ispiedu mazu smaidu. Viņam blakus bija meitene, vai viņš neminēja ka viņi tikai sarakstās? Es pat to neatceros. Manas smadzenes ir putrā.
"Un tu?" es
"Labi iepazīsties šī ir Nikola." Zaks
"Sveika mans vārds ir Nikola arī." es
"Jaa forši." Nikola
Ahh šis laikam bija neveikli. Spriežot pēc iskata es neesmu tā tipa meitene ar ko viņa labprat draudzētos. Es netaisos spriest viņas persinalitāti pēc viņas iskata.
Piespiežot sevi apsēsties kaut arī man sāpēja. Man apnika gulēt. Kā cietums bez restēm. Labi es tur neesu bijusi, bet redzot filmas tur ir slikti. Nu labi nevar spriezt arī pēc filmām. Tāda ir dzīve kas maldina ik uz soļa. Visa šī padaule ir maldi protams ne visiem. Iedomājaties plaušas, bet man vienā pusē ir puse no plaušas es neredu tikai šuves kad klāj manu miesu un progres ir ātrs kaut arī man liekas ka tā ir mokoša mūžības daļa. Ziniet kad vel ir kaitinoš. Tas ka tu mīli pati sevi, bet citi tavas domas sagroza un sāc domāt tā itkā viss kas notiek ap tevi tā arī ir. Es laikam pārāk daudz sevi esmu noniecinājusi ka vairs nezinu kur atrodas īstā patiesība. Es tagad te sēžu kamēr Zaks ar Nikolu par kautko cītīgi ir iegrimuši sarunā līdz atvērās durvis un pa tām ienāca ārsts.
"Labdien kā jūtamies?" Ārsts
"Labi." es
"Es redzu ka jau sēdi. Vai jūtat kādas sāpes?" Ārsts
"Jā jūtu vienkārši man gribējās pasēdēt. Cik ilgi es te vel palikšu?" es
"Tikai nepārpūli sevi. Es nevaru pateikt precīzu laiku, bet ir dotas piecas dienas. Pagaidu mēs tevi novērijam ja rezūltati būs labāki tad iespējams palaidīsim ātrak ja nē tad ilgāk." Ārsts
"Paldies par ziņojumu, vai es varu braukt mājās un kautvai gūltas režīmā?" es
"Es labprāt tevi palaistu, bet man ir jāpaņem no tevis vel dažas analīses, es varu arī palaist tikai tev būs stingrs gūltas režīms kā šeit." ārsts
Es smagi nopūtos kas lika manan elpceļam iesāpēties asās sāpēs. Man niņēma daudz asins analīzes. Es nezinu kam tik daudz, bet nu labi. Es pat nezinu vai spēj sirds atjaunot asins daudzumu ķermenī kāds bija iepriekš. Ka beidzamo reizi redzēju savu seju spogulī ko es izdariju no rīta es vienkārši varētu kļūt par miegainu vampīru. Kuram ir balta āda ar ļoti lieliem ziliem rinķiem zem acīm. Es laikam neesu caca. Bet šis ir drausmīgs skats.