Tīņu dzīve.

part 28

Es nezinu kas notiek. Man nenormāli sāp galva. Vakardienas notikumi ir izuduši no manas atmiņas. Es neuzdrošinājos atvērt acis, jo baidijos redzēt kur esmu. Es jutu sāpes, auksto laikam grīdu es nezinu. Bet vieta kur gulēju bija auksta. Beidzot es atvēru savas acis un raudzoties apkārt manas vakardienas atmiņas atausa atpakaļ. Es biju pārbijusies es nezinu ko darīt. No sāpēm es nevaru pakustēties. Vel sāpēja kakla zona un plaušām nedaudz trūka gaiss. Es gribu tikt prom no šejienes. Es nevaru. Esi stipra Nikol neizradi ka esi vāja.
Nu šajā situācijā pat stiprs cilvēks kļūtu vājš.
"Skat kas mums te atvēris acis." tēvs
Es jutu kā sirds darbība pāatrinās un es laikam atkal būšu uz lūzuma punkta.
Viņš jau atkal piecēla mani. Protams skarbā veidā  nostadināja uz kājām uz kurām bija grūti stāvēt. Viņš plēsa manus matus raujot tos uz aizmuguri un ar otru roku sitot pa vēderu. Vēlāk piebiedrojās brālis kas bija divtik spēcīgāks par viņu. Kapēc brāl kapēc tu? Es vēlētos to pateikt, bet es nespēju vairs pat iekunkstēties sāpēs. Viņi atslāba un nometa mani tur kur es biju iepriekš vāju un bezspēcīgu. Pataustot vēderu kur tika iepriekš sists. Paradijās mazas asins tērcītes kas atrada ceļu ārpus manam ķermenim. Varbūt vajadzēja nolekt tas nebūtu tik mokoši kā šis. Es ceru. Es skatijos un uz manīm raudzijās lielas skumjas acis. Kas bija mazs sunīts novārdzējis un viņam varēja caurskatīt viņa skeletu. Es vēlos viņu paņemt pie sevis un pienācīgi parūpēties. Viņš vārgi nolaiza manu seju un izdzirdot smagos soļus palīda kur atradās iepriekš.
"Kur ir tas sūda krancis?" tēvs
Nopietni dzīvē tik ļaunus cilvēkus sastapt. Vai viņiem nav kauns? Nu labi dzēraji paliek dzēraji. Kaut viņi ir mana ģimene. Kurus es nezinu kapēc vel dziļi sirdī mīlu. Un no otas puses ienīstu. Es saprotu tā isturēties pret mani, bet pret kucēnu kas dara tādas lietas ko ir piešķīrusi daba. Es atkal ieraudziju meitenei kas cītīgi raudzijās apkārt un man pasniedza ūdens glāzi.
Es padzēros cik vien es varu.
"Mani sauc Ilze un es centīšos tev palīdzēt un pati tikt no viņa vaļā." Ilze
Kad paradijās bralis viņš man iespēra pa ribām un lika Ilzei uzgāst ūdeni kas bija viņas glāzē. Sliktāk laikam vairs nevar būt. Māte nāca uz manu pusi ar nazi. Laikam tomēr var.
"Negudrie nedrīks būt šajā mājā." māte
Mans riebums palielinājās. Vai šis notiktu ja es būtu gudra? Vai mans liktenis tiešām ir šāds? Viņa paņēma manu roku un sāka vaidot līnijas no kurām vaidojās asins peļķītes. Un tā uztaisija trīs minimālas un ceturto ļoti dziļu. Man tiešām patika asinis vai nepatika es vairs nesaprotu savas bailes. Liekas ka visa dzīve man pazib pa acīm, bet kaut arī man ir ļoti slikti es nevaru. Es pieceļos ar vairākiem neveikliem kritieniem. Līgijos tā itkā es būtu sanarkojusies. Paņēmusi sunīti pie sevis. Gribēju zvanīt kadam, bet atcerējos ka mans telefons tika noslīcināts kopā ar mani.
Nu labi es netiku noslīcināta, bet mans telefons gan. Atsprāga vaļā durvis kas lik man atkal nokrist. Un pa tām ienāca policija. Glābiņš man.
Visi tika aplikti ar roku dzelžiem izņemot Ilzi un mani.
"B#la tu k#ce kā tu varēji?" bralis
Man uz sejas paradijās smaids. Mani pacēla cilvēki un sunīts gulēja uz mana vēdera ar noskumušam acīm. Viņu paņēma ar mani. Veda taisnā ceļā uz slimnīcu, jo atpazinu mašīnu kas stāvēja pie mājas durvīm. Un raudzijos kā mašīnās iesēdina manu ģimeni.