Tīņu dzīve.

part 43

Ceļš līdz slimnīcai bija tāls. Vismaz man tā likās. Braucām ar sirēnām, bet es neko no tā nedzirdēju viss likās tā itkā šī būtu filma kur viss ir tik lēni un dzirdi tik dīvainas skaņas. Labi ka tas vel bija plecs nez kur brālis varēja iešaut vel. Labāk, ka vispār nebūtu šāvis tas būtu daudz labāk. Ārsti darija visu tik ātri pārlika no braucamā galda uz galda. Es pat vienkārši nezinu kas tas ir. Pielika viņam sistēmu un ātrā veidā veda virzienā kur tālāk nevarēšu doties.
"Turies.....es....es mīlu tevi." Es noteicu klusi un man nācās apstāties, jo tālāk nevarēju doties. Apsēdos pēc iespējas tuvāk durvīm un skatijos vienā vietā.
Es esmu vainīga nebūtu es nebūtu kas tāds noticis. Man bieži zvanija, bet es nepacēlu uz neviena zvana kas nāca uz mana telefona. Sekunde bija kā minūte un minūte kā stunda viss likās savādāk kā ierasts. Dažas acis lūkojās uz manis ar līdzjūtības skatienu kas likās tik patīkami.
Cilvēki nāca un devās prom. Likās ka pasaule turpina kustēties, bet tu esi tieši apatādināta. Ārsti gāja visu laiku ar kādām lietām gar tām durvīm un tā arī neuzināju kā viņam iet. Viņam laikam ir viss trakāk. Guļ un neko nejūt, ja ir zaudējis par daudz asinis var arī nomirt. Ja nebūtu tas laiks tā minūte un sekinde un tā vieta, ja būtu nedaudz pakavējušies tad laikam nekas nenotiktu. Es pat nesaprotu sevi. Manas emocijas ir tik dažādas. Manas rokas un kājas trīc itkā es viņam būtu nodarijusi tās sāpes kuras izcieta pēc šāviena. Es pat nezinu cik ilgs laiks ir pagājis un cik stundas te sēžu un beidzot parādijās kāds ārsts un veda mani pie Daniela. Man pa ceļam ko stāstija es dzirdēju tikai to ka viņš drīz pamodīsies un to ka viss būs labi. Tālāk vairs neko. Tagad esmu tik satraukta un nezinu vai tagad viņš mani ienīdīs. Man atvēra durvis un ieejot iekšā aiz manis durvis aistaisija. Tagad esmu tikai es un viņš.
Apsēdos uz krēsla kas bija tieši blakus pie gultas. Skatijos uz viņu un abrīnoju ka viņš ir tik cute kad guļ. Pēc pāris minūtēm viņa acis pamazām vērās vaļā kas lika man parādīties satrauktam smaidam.
Viņš pasatijās uz manis un viņa smaids parādijās uz sejas un viņa acīs vairs nevienu citu emociju nevarēja saskatīt.
"Sveika." Daniels
"Sveiks kā jūties?" es
"Man ir labi ja blakus esi tu un neko citu man nevajag." Daniels
"Vai esi dusmīgs?" es
Zinu ka laikam šajā situācijā bija viss stulbākais jautājums, bet es tikai cenšos uzturēt sarunu.
"Ne neesmu, bet kapēc iepriekš neteici ka tev ir velviens brālis." Daniels
"Mana iepriekšējā ğimene mani ienīda un vel ienīst. Viņi nekad mani neatbalstija. Kad tiku ģinenē kur tagad esmu. Es vienkārši gribēju viņus aizmirst, bet īsti nekad nav sanācis. Piedod." es
"Es nezināju ka tik traki. Vispar piedod man." Daniels
"Bet tikuntā vainoju sevi, ja nebūtu es nekas tads nenotiktu!" es
"Nevaino sevi un ja nebūtu tu es nebūtu laimīgs un vispār cik ir pulkstenis?" Daniels
Izvilku telefonu no kabatas un ieskatijos tajā.
"22:25" es
"Vēls varbūt dodies mājās un rīt atnāc!" Daniels
"Nop es nevēlos tevi pamest šajā iestādē." es
Viņš tagad sakārtojās un lika abgulties blakus tajā vietā kur nebija savainots plecs. Es iesēdos un guļoties uzliku savu galvu uz viņa krūtīm un pārliku vienu roku pāri viņa vēderam. Aistaisiju acis un iegrimu miegā.