Tīņu dzīve.

part 18

Pamodos no saules stariem kas iespīdēja manā sejā. Mani  bija apskāvis Zaks tiklīdz pakustējos viņš atvēra acis.
"Labrīt." es
"Labrīt, piedod par apskāvienu vienkārši tu pa nakti raudāji arī tad kad tevi apskāvu, bet ar laiku nomierinājies." Zaks
"Paldies." es
Tā laikam notika bieži man nezinot. Es pat neatceros sapņus ko sapņoju, bet brīžiem pamostos nakts vidū ļoti sasvīdusi un acīm slapjām kas noteikti ir bijušas manas asaras. Labi pietiks par to domāt. Atkal man nemanot nozuda Zaks. Kā viņam tas padodas? Pēc brīža viņš atkal parādijās šoreiz ar grozu.
"Pastāsti kā tev tas izdodas?" es
"Kas?" Zaks
"Nu pazust nepamanītam?" es
"Tu vienkārši bieži ieslīgsti savās domās. Es tā jau meiģinu tevi no tām izvilkt." Zaks
Viņš iskatijās ļoti noraizējies.
"Nekas es lkm tā taru bieži vienkārši pieradums, tu zini kapēc!" es
"Nekas gan ar laiku man viss izdosies." Zaks
"Ar laiku un kas ir tajā grozā?" es
"Tas ko drīksti tu un kautkas arī man." Zaks
"Labi." es
Mēs viens otram usmaidijām un mielojāmies ar pārtiku. Tas ko es ēdu nelika justies slikti. Tas lika manai dienai kļūt skakstākak. Ja es būtu vel tajā mājā es noteikti vairs nekad nepaceltu savas lūpas uz augšu kas veidotu smaidu un dēļ skolas es nebūtu vakrs dzīva. Jā esmu domājusi par pašnāvību tūkstošiem rekžu, bet vienmēr esmu cerējusi. Manā gadijumā manas cerības ir pielildijušās un dēļ Zaka ģimenes nekas tāds nav noticis. Mēs vācām mantas lai dotos atpakaļ uz Alekša māju. Nu jau manām jaunajām mājām. Tikuši tur Anna mani apskāva cieši kā vel nekad netiku apskauta. Pēc neilga laika Andris iznāca no kajtkurienes.
"Zak un Nikol jums rīt būs jābrauc uz jauno skolu nokārtot dokomentus ar direktoru un apskatīt skolu. Un domāju ka parīt jau varēsiet mācīties." Aleks
Es tikai pamāju un devos uz istabu kur apsēdos uz loga lai varētu skatīties kas notiek laukā.