Tīņu dzīve.

part 15

Kamēr braucām mums ceļš līdz slimnīcai tika atbrīvots paldies manam tēvam. Piebraukuši pie slimnīcas mūs sagaidija ārsts ar kautko braucamu es nezinu kā to sauc. Viņu uzgūldija un devās dziļāk slimnīcā pat līdz vietai kur apmeklētāji vairs nedrīkstēja būt. Paskatijos uz Annu mana seja sadrūma vairāk pat zinu ka nekas traks nevar notikt dēļ tā,bet kas to lai zin. Annas acīs bija asaras kas noteikti liecināja ka viņas abas ir atradušas kopīgu valodu ko tādu. Mēs atradām kādu vietu kur piesēst. Un gaidijām arstu lai tas ziņotu par viņas stāvokli.
"Zak?" Anna
"Hmm." es
"Vai viņai viss būs labi?" Anna
"Protams viņa ir cīnītāja." es
Cīnītāja viņa ir, jo viņa isturēja savu dzīvi pārmetumos un noteikti zilumos ko sagādāja viņas tēvs. Bļāviens tas viss isklausās tā ka viņa būtu uz miršanas robežas.  Nē tā nebūs. Pēc pus stundas ārsts iznāca no tās vietas kur aizgāja. Mēs ar Annu tik strauji piecēlāmies ka apjēgt nevarēju kā.
"Labdien viņa tiek pārvietota uz palātu mēs šo meiteni izpētijām kā varējām, viņa normāli nav ēdusi ilgi laiku mēs viņu abrīnojam ka nav sūdzējusies par sāpēm. Vai viņai ir diēta?" Ārsts
"Noteikti nē." Anna
"Ārst viņai ir cita problēma!" es
Es domāju ka ārstam ir tas jāzin pat ja viņa to nevienam nav teikusi.
"Kāda?" Ārsts
"Viņa bija citā ģimenē kur viņai bija daudz ierobežojumi un viens no tiem bija tāds ka viņa nevarēja iziet no istabas kamēr viņi bija mājās un ēst viņa nedabuja paveicās pāris reizes." es
Ārsts paskatijās domīgi un atkal pazuda. Jautājat kā es to uzināju! Todien kad mēs istaigājām to māju viņa man bija šo to pastāstijusi. Viņa lūdza lai nevienam nesaku, bet šis bija gadijums kad laikam man vajadzēja pārkāpt robežu.
"Kapēc viņa neko tādu man neteica?" Anna
"Laikam negribēja kādu uztraukt." es
Šis viss ir uztraukumu pilns.
Pēc laika iznāca ārsts.
"Jūs varat iet pie viņas viņai viss būs labi tikai ēdienu dodat pa druskai. Kā piemēram augļus tas būtu pagaidām un tas ir veselīgi. Nedodiet daudz, bet pa druskai un der arī jogurti ko vajadzētu apēst dienas laikā." ārsts
Wow tā gan ir laba ēst uzsākšana.
"Jā labi." Anna
Mēs sekojām ārstam un devāmies uz viņas palātu. Viņa saldi gulēja, tas nebija ilgi, jo ārsts viņu pamodināja.

Nikola

Es jutu ka kāds mani krata, bet maigi. Es pamodos un raudzijos sveša vīrieša acīs un tad pētiju apkārtni kas likās ļoti sveša. Ieraudziju vel divus stāvus kas satraukti lūkojās uz mani. Vīrietis izgāja laukā no šīs bāltās telpas aiz sevis aiztaisot durvis. Ļoti ilgi raudzijos apkārt, bet velprojām nesapratu kur esmu.
"Kur es atrodos?" es
Pirmais kas man ienāca galvā ko pajautāt.
"Slimnīcā saulīt!" Anna
"Kad tikšu mājās?" es
"Drīz." Anna
"Paldies." es
Tad vīrietis kas raudzijās uz manis bija ārsts. Pēc laika viņš atkal atgriezās ar papīriem un ko murmināja. Man iedeva drēbes un teica lai pārģērbos. Iegāju toletē kur bija maza duškabīne un pods kur priekšā ir spogulis atri pārvilku abģērbu un devos laukā. Man nedaudz sareiba galva pieturējos pie sienas cik to varēju. Mani pacēla Zaks un veda laikam uz mašīnu.