Tīņu dzīve.

part 29

Viņi visi bija jau iesēdināti policijas mašīnās ar ļoti dusmīgām sejas isteiksmēm.  Un uz manas sejas vel jo projām rotājās smaids. Iekāpa arī Ilze kas mani priecēja.
"Tagad ļaujies miegam neuztraucies viss būs labi." ārsts
Es tā arī dariju.
ILZE
"Viņa guļ?" es
"Jā varat būt droša Makenzijas jaunkundz!" ārsts
Es tiešām ceru ka viņa visam šim noticēja nu viņas vecākus tiešām iesēdināju, jo nevarēju izdomāt kā šo meiteni dabūt pie sevis. Varbūt šis nebija tas labākais laiks, bet par viņu parūpēsies lai nenospragst. Līķus man te nevajag.
"Ārsta kungs es ceru ar to ko jums iedevu pagaidām pietiks?" es
"Jā man jūs vest uz jūsu norādīto vietu?" ārsts
"Jā" es
Hmm interesanti cik viņi dos ja nu Zaka tēvs nepiektitīs un būs vienaldzīgs. Būs gan labi būs pāris milioni jānopelna par šo skuķi.
"Esam klāt." arsts
"Paldies aizvediet viņu tur." es
"Jūs esat droša tas taču ir pagrabs?" ārst
"Esmu gan dariet ko lieku." es
Viņi izdarija. Un beidzot aizbrauca kā viņi ir apnicīgi. Es varētu būt ļoti laba aktrise. Tātad es viņu ar dzelžiem pieliku tā lai netiek prom. Ideali. Esu apmierināta ar savu pastrādato plānu.
NIKOLA
Es pamodos tumšā aukstā telpā. Es neko neredzēju. Sapes bija nozudušas kas mani priecēja, bet man bija auksti. Pieceļoties  es atkritu un sapratu ka esmu kautkur piesieta ar dzelziem pie rokām un kājām. Kā es to varēju nesajust. Kas vispar notiek? Man nav jēgas ko darīt tapēc ka es nemaz nezinu kur es esmu un ko es šeit daru. Tas ir kāds joks vai kas. Cilvēki laikam ir lielāki monstri par viss plēsīgāko zvēru uz šīs pasaules. Dzirdēju kunkstienus.
"Hey draudziņ nebaidies nāc pie manis viss būs labi." es
Kaut es par to nebiju pārliecināta ka tā tiešām būs un tad sajutu kucēnu abguļamies man klāt es ieliku savā klēpī un mierinot sunīti sapratu ka meloju gan sev gan sunītim. Nu vismaz neesmu viena.
Man acīs iespīdēja gaisma kas lika manai sejai sasšķobīties.
"Beidzot tu pamodies." Ilze
Es sadzirdēju pazīstamu balsi kas lika manām cerībām izust.
"Ja gribi nogalini mani, man jau ir vienalga tapēc dari to." es
"Man nevajag tavu nāvi man vajag tava brālēna tēva naudu." Ilze
"Un kā līdzēs manis iespundēšana šajā vietā tu tā pat zini ka esu vāja un tā pat nevaru nekur aizbēgt un ja gribi lai es dzīvoju tad šī aukstā telpa nav piemērota." es
"Taisnība." Ilze
Domāju ka ir gudra, bet tā nav laikam esmu gudrāka par vinu. Nu kaut cik logiski domājot. Viņa atsēja mani es pat to nezinu kā pateikt un ievilka kādā siltā telpā kura līdzinājās veco laiku mājai. Un ieslēdza mani tur. Šeit nebija logi. Gūlta un galdiņš. Gūlta bija neerta, bet paciest varēja. Suni viņa man atnesa vēlāk. Un ēdienu gan sunim un man. Vismaz labāk nekā spīdzināšana. Es pat neticu ka pēc Zaka un Nikolas izdarībām es spēšu piedot, jo tiku piekauta un tā pamatīgi un teiksim tā nolaupīta. Vismaz dzīvē ko izbaudu. Istabā ienāca vīrietis kas nebilda ne vārda. Viņš nedaudz nošokējās laikam necerēja šeit kādu sastapt.  Es sajutu atkal sāpes viņš man sāka sist. Nopietni cik jau var kas šai pasaulei kaiš.
Viņš apmierinatībā aizgāja. Un es atkal mocijos sapēs un šoreiz tika traumēta mana seja. Neviens iepriekš necentās to traumēt, bet vins to izdarija. Ahh šī dzīve ir nožēlojama. Man sūrst seja kas neļāva man mainīt sejas isteiksmes. Laikam man ir pārsista lūpa un būs zila acs.
Istabā iebrāzās Ilze.
"Man ir jāuzņem video lai to nosūtītu Andra... Aleka... Aleksandra... Hui viņ zin kā viņu sauc karoči Zaka tēvam. Lai maksā man naudu. Lieliski mans brālis labi pastrādāja ar tavu skaisto sejiņu esmu apmierināta." Ilze
Redziet acis māna labs var būt slikts, bet slikts labs. Protams ne vienmēr tā ir. Šīs divas dienas vai pat vairāk ir viss dīvainākās manā dīvainajā un nožēlojamā dzīvē. Laikam jāsāk pie tā pierast. Viņa sāka filmēt un teica kautko kurā es nemaz neklausijos es pašlaik priecātos ja viņi būtu mani nobeiguši un pasaulei būtu miers, jo es šeit nemaz nebūtu.