Tīņu dzīve.

part 21

Skola mīļā skola kuru es cenšos apmānīt šis ir precīzi elles nams kur pūlcējas jaunieši lai ko iemācītos, bet tādas personas kā es nav iespējams kādā veidā iebāzt zināšanas mūsu stulbajās galvās. Un tapēc šī kļūst par elli. Teikšu tā šī skola ir liela. Meklējot Direktora kabinetu mēs pagājām garām sporta zālei kas bija gandrīz kā basketbola laukums tikai divi tādi kopā. Omg un man sports nav draugs tieši otrādi ienaidnieks, bet es neteikšu ka es pilnīgi neko nemāku un to ka es esmu pilnīgi vāja tā nav. Es vienkārši nemīlu sportu un to nekad nemīlēšu. Ok beidzot mēs atradām to direktora kabinetu praktiski tas atradās šīs ēkas otrajā pusē. Iespējams es apmaldīšos šeit. Mēs pieklauvējām pie durvīm un gaidijām kad atvērs durvis vai pateiks lai varam ieiet iekšā. Mēs tur stāvējām vesalas piecas garlaicīgas minūtes. Līdz no blakus durvīm izvilkās jauna sieviete.
"Labdien jūs būtu jaunie skolēni?" sieviete
"Jā esam." es
"Nākat iekšā!" sieviete
Mēs iegājām un stāvējām var teikt mēs nezinājām ko darīt. Šeit arī bija personas kas nelikās jaukas sēdēja ar neapmierinātām sejas isteiksmēm. Es jutos neērti, jo šeit bija priekš manis par daudz cilvēki un es kā idiote stāvu un cenšos lūrēt kautkur lai neizskatās vel neveiklāk.
"Džefersoni kabinetā!" Direktors
Atskanēja ļoti rupja bals ka pār manu ķermeni pārskrēja pāri skudriņas un tās lika man notrīsēt. Mēs iegājām kabinetā kas iskatijās mājīgi. Šī rupjā bals piederēja ļoti jaunam vīrietim kas varētu būt mana tēva vecumā.
"Cik es sapratu jūs abi grasāties mācīties šajā skolā un abi vienā klasē!" Direktors
Šis cilvēks iskatās ļauns vai vienkārši stingrs.
"Jā mans tēvs teica ka ir iekārtojis mūs šeit tikai vajadzēja mums paņemt papīrus un rīt sākt mācīties." Zaks
Vismaz man nebija jārunā, jo šis noteikti būtu pārāk neveikli. Man vienkārši nesanāk normāli parunāt ar pieaugušiem cilvēkiem tā lai es isklausītos pietiekoši normali. Es atkal paspēju iegrimt savā prātā kad atjēdzos brīdī kurā mums deva daudzus papīra gabalus. Un stundu sarakstus kas bija augšā.
"Tagad varat iet un gaidu jūs rīt. Nenokavējat kā jau teicu stundas sākas 9:00." direktors
Mēs tikai pamājām un izgājām no telpas devoties prom no turienes, bet šoreiz mēs meklējām izeju.
"Mēs laikam bieži šoreiz apmaldīsimies." es
"Ticu nevienā skolā kurās esmu mācijies nav bijušas tik lielas." Zaks
Mēs pasmējāmies. Liela skola lielākas problēmas un daudz vairāk aizvainojumu. Man tiešām jāsāk dzīvot no jauna. Un jāaizmirst pagātne ko izdarīt ir tik grūti. Kapēc vienmēr viegli ir aizmirst labās atmiņas un grūti tās sliktās? Kapēc nav otradi? Ir tik daudz jautājumu, bet es nespēju sniegt atbildes uz visiem saviem jautājumiem neviens nespēj.
Beidzot tikuši laukā no skolas devāmies uz mašīnu un braucām prom.
"Ko tagad?" es
"Nez ko tu gribētu?" Zaks
"Laikam papētam apkārtni?" es
"Nezinu es tomēr gribu mājas." Zaks
"Labi braucam mājās." es
Mēs braucām un viss dīvainākais ir tas ka šī ēka atrodas starp mežu un tad ir maza pilsēta un no mums uz skolu jābrauc ir vismaz pus stunda. Un mokoša garlaicība it seviški ja nav par ko runāt ar cilvēku kas sēž tev blakus.