Mirusī Kāršu Kava

Meža ielokā I (1)

     Es sēžu pie ugunskura un cieši lūkojos tā rijīgajās mēlēs. Mani pirksti ir balti, pārsaluši, es pati trīcu spēcīgāk par vārgu apses lapu. Esmu puskaila, un man mugurā vien liels, pelēks, nobružāts t-krekls un smalkas apakšbikses. Vēsais vējš purina tumši brūnās, netīrās, saķepušās matu cirtas, kurās ir iesprūduši apsūnojuši zari un aukstas dubļu pikas.
Esmu viena...
Bezgalīgi un sāpinoši viena, vien tikko zaļot iesākuši koki un uguns monotonā sprakšķēšana sastāda mēmu kompāniju.
     Kaut kur tālumā, vakara krēslas aizsegā, piepeši iedziedas kāds sisenis, jautrs un bezbēdīgs, un liek man iejukt apmulsuma nežēlīgajā virpulī. Galva ir tukša kā spainis, domu nav, jūtu nav, spēju sataustīt tikai vasaras vakara vēsumu.
     Atskan smalka zaru brakšķēšana. Es pielecu kājās un paveros tumšajā koku joslā, kas plešas visa horizonta garumā. Sirds sitas strauji, roka tver pēc kāda palielāka akmens, un maņas sasprindzinās kā tādam plēsīgam zvēram. Pēc ilga klusuma brīža nosēžos un piešļūcu tuvāk ugunskuram. Samaisu ogles ar mitru zaru un iemetu tajās pāris resnākus zarus.
Atkal saspicēju ausis, bet nekā...
Es nesēžu uz kailas, mitras zemes, nē. Zem sevis esmu palikusi asas, taču siltas egļu skujas, kurām pa virsu glīti uzklāts plats lakats, ko atradu mežmalā.
     No sūnu paklāja paceļas tīrs, bet biezs miglas mākonis, kas padara tumsu necaurredzamāku.
Miglas burvīgums sajaucas ar mēnesnīcu un aizrauj manu elpu...
Cik skaisti!...
Es sāku drebināties, dūmakas pieskārienu vadīta. Ir auksts. Acis neviļus pielīst ar miegu, taču no ugunskura es atkāpties negribu. Izlemju nodarbināt savu prātu un aizgaiņāt miegu ar zombija sejas iztēlošanos.
Zombijs - ikdienā sastopama radība, kas plosa visu, kas kustās. Jā. Dzīvoju ideālā laikmetā.
Tā acis ir bālākas par miglu un duļķainākas par ziepjūdeni. Āda ir zaļpelēkā vai pat bāli trūdošā krāsā. Zobi vienmēr ir atņirgti, lai sagrābtu savu upuri un nogaršotu tā saldās, dzelžainās asiņu lāses.
     Atkal atskan troksnis, un es pametu galvu sānis. Starp krūmāju zariem un lapām kādās svešās acīs atspīd ugunskura zeltainā gaisma. Samiedzot savus zaļganos redzokļus, ieraugu staltas un gaļīgas aprises. Spēcīgas sāpes sagrābj manu tukšo kuņģi, un mutē saskrien tik daudz siekalu, ka tūdaļ pa lūpu kaktiņiem spruks ārā siekalu viļņi.
Nē...
Lai cik ļoti bads būtu aprgrābis mani aiz pleciem, skaisto buku ar kuplo zaru kroni es neaiztikšu. Pirmkārt, nav jau ieroču, ar ko medīt. Otrkārt, dzīvnieki man ir pārāk mīļi un tuvi, lai es tagad spīdzinātu tos un ar kailām rokām bendētu.
     Pierauju ceļus pie zoda, lai kaut cik remdētu bada sāpes. Prātā nāk visvisādi krāsnī cepti cepeši un picas, vārīti makaroni un kartupeļi, saldējums un šokolāde. Cik sen nav baudīta patiesi garda maltīte, tikai dubļus pēdējos mēnešos nācies stūķēt aiz vaigiem.
     Kā nemierīgs zaķēns es saplūstu ar apkārtni un klausos ikvienā skaņā. Ieslīgstu tādā kā meditācijā, un cenšos aizmirst ikkatru savu brūci un raizi. Te piepeši kā ar bomi pa galvu dobjš šāviens satricina manas ausu bungādiņas, un es metos prom no ugunskura, lai iejuktu tumsā un krūmos. Vai viņi mani atraduši?
- Apstājies! Tu nekur nevari aizbēgt! - sauc nikna un dobja balss. Zināma balss. Esmu atrasta.
     Manas pēdas met sūnas un zemi pa gaisu, un es skrienu, neapstādamās. Lavierēju cauri koku tumšajiem stāviem, cerībā zaudēt vajātājus, taču aiz saknes aizķeras kāja, un es nokrītu, nobrāžot vaigu. Žigli atkal lecu augšā un turpinu savu ceļu uz nekurieni. Pametot skatu atpakaļ, redzu tālumā skraidelējot luktura gaismiņas, un dzirdu, kā ik pa laikam pret koka mizu atduras spindzoša lode, metot priežu un bērzu šķembas pa gaisu. Ausīs dun sirdspuksti, elpa ik pa laikam apraujas, sviedru sāļās piles noglāsta uzacis, bet es tikai skrienu un skrienu, un skrienu. Asinis asinsvados vārās kā negudras, kājās iemetas gurdenums un nejauka smeldze.
Es sabrukšu...
     Mežā atbalsojas daudzas nokaitinātas un draudošas balsis -Maita!-
- Neliec man tevi nošaut! -
- Es tevi tā atspārdīšu, ka nedēļu nevarēsi pastaigāt! -
- Samanta, netērē mūsu laiku! -
- Ja tu tagad padosies, mani draugi varbūt tevi pažēlos! -
Bet vai mani biedē šie draudi? Nē, esmu tos dzirdējusi neskaitāmas reizes. Vai es ticu viņu solījumiem? Nē, esmu bez iemesla piekauta līdz nemaņai biežāk, nekā vajagdzētu.
Bet... neviens jau neteica, ka arī viņiem kāds ar sasietām rokām nav nesadevis pa pakaļu. :)
     Pret manu miesu sitas kārklu slotas un citi sīki zariņi, līdz visbeidzot sūnas zem kājām tiek nomainītas vispirms pret pelēku, pliekanu mežmalu, pēc tam pret zaļgani pelnainu lauku ar pērnā gada zāles kumšķiem. Aiz pļavas vijas grants ceļš - tumšs, tukšs un kluss. Esmu nonākusi atklātā vietā, šeit viņiem būs vieglāk mani notvert, tādēļ metos ātrāk uz ceļa pusi, lai patvertos starp nākošā meža zaļumu.
     Joprojām ausīs zvana adrenalīna zvani, pirksti dreb no uztraukuma, taču katrs šāviens, kas tiek raidīts manā virzienā, sniedz man enerģiju ceļa turpināšanai. Nē, no nāves es nebaidos nemaz, taču zinu, ka viņi  mani netaisās nogalināt, bet gan atkal ieslodzīt četrās sienās. Smagums, sals, bads, elpas trūkums, sāpes un ciešanas, asiņu straumes un lauzti pirksti mani sagaida betona kamerā. Es turp vairs neatgriezīšos.
     Kad esmu gandrīz pļavas vidū, nometos uz vēdera slapjajā un aukstajā zālē. Grants ceļu mēro vesela mašīnu karavāna ar pieciem auto. To spēcīgo lukturu starmeši izgaismo koku augumus un zaru pinumus, taču mani zāles ielokā ieraudzīt nevar. Karavānas pēdējais auto - melns Audi - apstājas tieši man priekšā, un strauji no tā izlec sieviete ar drediem un melna pīķa kontūras tetovējumu ap labo aci. Drīz vien viņai pievienojas īss un apaļīgs vīrietis ar tādu pašu marķējumu uz sejas, rokās turot dzeloņdrāts un ķēdes apvienojumu.
Ak, kā viņiem mani patīk spīdzināt...
     Vai tiešām nepieciešami tik lieli papildspēki, lai tikai mani noķertu un ieliktu atpakaļ netīrā telpā? Noprotu, ka disciplinētā karavāna izvieto savus karotājus visapkārt mežam, kamēr labie draugi mežā cenšas mani izsvēpēt ārā no biezokņiem. Viņi nemaz nezin, kur es tieši dodos.
     Aiz muguras mežs sāk rībēt no arvien biežākiem šāvieniem. Laikam zombiji sadzirdējuši manus vajātājus un metušies vakariņās. Iedomājos, kā to briesmoņu apdzeltējušie zobi saplosa viņu miesas, un man negribot lūpu kaktiņos iezogas gandrīz nemanāms smaids.
"Lūk mani papildspēki!" neganti nodomāju, un dažu sekunžu laikā radu tālako rīcības plānu.
     Lienu guļus uz vēdera cauri slapjajiem zāles stiebriem, mēnesgaisma vietām met zilganu ēnu, vietām izgaismo pļavu kā saulainā dienā. Pie diviem apbruņotajiem pretiniekiem es rāpjos ar lielu līkumu, jo apiet es tos tāpat nevaru - soļu šņarkstēšana tos darīs agresīvus. Labi ir tas, ka viņu kabatas ir pilnas ar visvisādiem sīkumiem, kas man ļoti iet pie sirds. Svarīgi būt nemanāmai pēc iespējas ilgāk, un drīz vien es jau rāpjos gar grants ceļu, plaukstām un ceļiem mērcējoties grāvja vēsajā un atspirdzinošajā mitrumā. No uztraukuma aizmiedzu acis, brīžos, kad roka vai celis veic skaļāku kustību, taču esmu kā caurspīdīgs spoks - nedzirdama, neredzama.
     Kad esmu pielavījusies pavisam tuvu, svešais vīrietis pielec kājās, notrauš putekļus un smiltis no savām platajām biksēm un čukst savai pāriniecei
- Vai tu to dzirdēji? Pavisam tuvu kaut kāds troksnis! -
- Neceri uz to sasodīto paaugstinājumu! Nav garantijas, ka viņa nāks tieši uz mūsu pusi. Kas zina, varbūt kokā ielīdusi. Varbūt sen jau ir prom. - sieviete sagrauj vīrieša sapņus un cerības kā tādu trauslu kāršu tornīti.
Sāk pulsēt deniņi, smeldze kļūst vēl spēcīgāka, un lielais tirpums vēl specīgāk satver manas kājas.
Man jāsaņemas...
     Nemanāmāka par ēnu nakts vidū es izlecu no grāvja un trīcošām rokām satveru sievieti aiz garo dredu mudžekļa.
Galva ir pilnīgi tukša, nogurums liek ķermenim rīkoties automātiski...
Piespiedusi viņas spēcīgo augumu savam trauslajam un izstīdzējušajam ķermenim, viena mana roka aizžņaudz gūsteknes rīkli, otra ieslīd viņas šaurajā bikšu kabatā un izvelk dunci. Tikmēr druknais vīrs ir piespiedis ieroci pie vaigu kaula un cītīgi tēmē man starp acīm. Es zinu, ka viņš nenošaus mani, bet centīsies pierunāt ar saldiem un lipīgiem vārdiem kā medu, viņiem taču vajag mani dzīvu.