Mirusī Kāršu Kava

Slazdā I (3)

    Laiks šajā vietā paiet ļoti mierīgi. Pavadu šeit vēl vienu dienu. Lai kavētu savu laiku, viesistabā atrodu nedaudz noputējušu, biezu grāmatu, kas pilna ar dzejnieciskumu un daiļiem vārdiem. Jau pirmajās lappusēs nevainīgs cilvēks mirst briesmīgā nāvē, gluži kā tas notiek mūsdienās. Vēlāk arī galvenais varonis tiek ievainots dažādos veidos, parādot to, ka neviens nav pasargāts no dzīves bargajiem lēmumiem.
     Esmu izdezinficējusi brūces, lai nedabūtu asins saindēšanos. Cenšos nedzert pretsāpju zāles, atradināties no tām, un sāpes pašas no sevis pavisam mazliet pierimušas. Mani mati sāka jau atgādināt nemākulīgi uzvītu putnu ligzdu, tādēļ sapinu matus divās franču bizēs, lai tie netraucē un neķeras nekur. Jā, varbūt uzpinu mazliet neprasmīgi, kāda šķipsna kaut kur lien ārā, taču man ir vienalga. Neviens mani tāpat neredzēs un nesatiks, jo ilgi domāju sēdēt šeit, mierpilnajā mājelē.
    Pa lielam man pārgājušas domas par miršanu. Regulāro vemšanu vairāk sliecos novelt uz saindēšanos ar ēdienu vai citu nevainīgu kaiti. Varbūt vainīgs stress un pārdzīvojumi.
     Esmu ienesusi mājās malku no šķūnīša, taču kamīnu iedegt uz vakarpusi man kaut kā neērti. Nevēlos, lai Viņi vai vispār kāds nejauši mani atrod dēļ tumsā spīdoša loga. Iededzu vienu no daudzajām svecītēm, un klusi vēroju kā blāvā liesma ārdās, dancinot mēbeļu ēnas trakā dejā. Līdzās sveces maigumam telpā ierodas balts miers ar parafīna smaržu. Tā gandrīz vai nesilda, tādēļ ietinos plānā plediņā, lai apsildītu savu kalsno miesu.
     Pavisam tumšs caur dēļu dažādajām spraugām vēl nav, tikai bieza krēsla nosēdusies pār zemi, ieskaujot mazus akmeņus uz ceļa, ziedošos krūmus un zāles garenos stiebrus. Putni ir pārstājuši dziedāt, apkārt parādās jaunas skaņas - tāla zaru brakšķēšana mežā, spalga sikspārņu švīkstēšana jumta korē un vēja dziļās elpas, kas spēcīgi liec koku galotnes.
     Kad esmu beigusi lasīt grāmatu, kurai esmu tikusi jau gandrīz pa vidu, es nodzēšu sveci un ierušinos dīvāna mīkstumā. Noguldu galvu uz tā malas, un palēnām jau prātu pārņem nogurums. Es aizdaru ciet acis, pievilkdama segu tuvāk vaigu kauliem, un smagi nopūšos.
     Kaut kur ārpus sienām atskan kaut kas rūcošs un draudīgs. Pāri sekundēs esmu augšā un piespiedusies pie loga dēļiem, ar acīm meklēdama trokšņa avotu. Šķiet, ka tuvojas mašīna, taču es neredzu nedz spožos lukturus, nedz paša auto rāmi. Jau laicīgi aizskrienu pēc virtuves naža, un sagatavojos cīņai. Kad atkal pieskrienu pie loga, beidzot saskatu sudrabotu, nelielu dzelzs rumaku. Tam braši seko vēl viens auto bez gaismām - smilšu krāsas pikaps ar piemetinātiem metāla elementiem - šķūri, metāla restēm un ķēdēm.
Iekšas vārās, sirds lēkā, deniņus spiež...
Tie neizskatās pēc maniem vajātājiem, taču arī šiem varbūt būs jāstājas pretī, ja vien... ja tie nenogriezīsies šurp.
     Kā notirpst manas kājas un mēle sapinās mezglā, kad tomēr notiek pretēji manām cerībām. Es aizskrienu uz kurtuvi un cenšos atrast lauzni, taču nekā. Nav. Ar rokām dēļus nolauzt nespēju, un neko citu neatrodu, kas varētu tik biezas plāksnes noraut. Caur parādes durvīm skriet nevaru, mani pamanīs pat, ja ceriņu kuplums nedaudz aizsedz skatu. Šī māja nu manās acīs ir pārtapusi no laimīgās zemes par cietoksni, kuram ir tikai viena izeja un ieeja. Jūtos kā žurka slazdā, kā noskumis putns metāla būrī.
Atkal sāksies asiņu izliešana un vardarbība...
Es to negribu...
Aizskrienu uz guļamistabu un izdaru visbērnišķīgāko gājienu - paslēpjos zem gultas ar visu virtuves nazi.
Gaidu...
     Dzirde sasprindzināta kā sikspārnim, un ar elpošanas palīdzību nomierinu sevi un pārvaru trauksmi. Dziļi plaušās ieplūst vējainais gaiss, tas kādu brīdi tur sastingst un tad šķērso manas lūpas vienmērīgā pūtienā. Muskuļi nemanāmi atslābinās, asinsvadu mudžekļi iztaisnojas un es atgūstu kontroli un pašpārliecinātību par savām spējām. Es taču esmu zvērs un nenotverams briesmonis, kurš prot radīt haosu un atsaukt pašu Nāvi, kas kolekcionē dzīvības paveidienus, gan nevainīgus, gan grēcīgus.
     Ārā sasaucas balsis, tās īsti nevar saprast, vārdus nevar izburtot. Durvis smagi atduras pret priekšā piestumto kumodi, un atnācēji paliek dusmīgāki, aizkaitinātāki, varbūt pat uztrauktāki. Notiek sasaukšanās, varbūt pat mazs, nevainīgs ķīviņš un saķeršanās. Durvis tiek grūstītas un bīdītas ar milzīgu sparu un neatlaidību, līdz beidzot kumode smagi nošvīkst gar zemi un svešinieki ir iekšā. Soļi ir apstājušies turpat pie sliekšņa.
- Tas kroplis vēl ir iekšā! - norūc nikna vīrieša balss, kas atgādina skaņu plati ar vecu dziesmu.
- Nevajag slēpties, mēs zinām, ka tas labi nebeigsies. - patiešām maiga un zīdaina balss mierīgā tonī man pavēsta.
Bet es nedrīkstu uzticēties ne par kādu cenu! Cilvēki ir kļuvuši tik viltīgi un riebīgi, ka pat māte meitu apkrāpj un dēls tēvu nodur. Neviens vairs nedomā par savas dvēseles tīrību, un godīgums nav vairs svarīgāko vērtību sarakstā.
     Atskan čuksti. Steidzīgo soļu klaboņa piepilda gaiteņus un telpas. Vairāk kompromisu netiek piedāvāts, kā arī neatskan aicinājumi, tikai viens pēc otra tie skandina vārdu "tīrs".
Viņi pavisam noteikti ir vairāk nekā divi vien...
Pie katra sauciena mana sirds salecas, taču ārēji guļu cieta un nekustīga kā akmens. Bailes esmu iegrūdusi un ieslēgusi dziļi dzīlēs, lai tās ne uz mirkli netraucē man glābt savu ādu.
    Ilgi nav jāgaida, līdz svešinieki iebrāžas arī manā guļamistabā. Nočīkst skapja durvis un atskan citi dīvaini trokšņi, līdz acīs iespīd spožs gaismas stars. Es tieku atrasta tik ātri, it kā šie svešinieki to būtu darījuši jau simtiem reižu, it kā viņi pārzin šīs telpas kā savus piecus pirkstus.
"Bet protams! Kā tad savādāk viņi zinātu, ka es te esmu, ja ne tāpēc, ka dzīvo šeit? Kāda es esmu muļķe!" domās pārmetu sev.
Beidzot biju atdevusies cerībai un kārdinājumam uz mierīgu dzīvi pie dabas krūts, taču atkal viss tiek izjaukts un sapņi - sadriskāti kā papīra gabaliņi.
    Vīrietis, kas mani uzgājis, paziņo pārējiem par veiksmīgo atradumu viņa guļamistabā. Svešinieks sajūtas varenāks, it kā būtu kādam kaut ko pierādījis
- Lien ārā! - viņš nikni uzsauc, cieši piespiedis savu vaigu pie ieroča laidnes.
Draudīgās acis uzmanīgi vēro un pēta katru manu kustību...
Es paklausu, taču virtuves nazi esmu stingri piespiedusi klāt savam sānam. Pirksti no pārāk ciešā satvēriena kļūst balti, un cauri ādai izspiežas asi kauliņi.
Apbruņotais vīrietis iedveš kara un cīniņa sajūtu, asu, aukstasinīgu, taču to izjauc sieviete, kas brīvi atspiedusies pret lielo, rakstaino koka lādi. Viņa piekārto savas ogļmelnās matu cirtas, kas atgādina mazas atsperītes, un it kā draudzīgi pasmaida, atklājot tumsā ietinušos balto zobu rindu līdz pat ausīm. Balta mēnesnīca noglāsta viņas pašpārliecināto ķermeni un labpratīgi rotaļājas matu šķipsnās un lūpu spīdumā.
- Bitīt, kā tu šeit nonāci? - viņa samtaini apvaicājas tā, it kā mani pazītu jau vairākus gadus, - Nevajag rīkot skandālu, varam izrunāties kā cilvēki!-
- Kur ir tā žurka? Tas saskrandātais idiots? Es pa... - istabā iebrāžas sirms vīrs, kurš nedaudz saliecies uz priekšu no savu smago gadu nastas. Balss kā skaņu platei. Viņš nedaudz samulst, ieraugot mani, un lūpas sastingst pusvārdā. Tam rokā iespiests vēl viens ierocis, tas tiek turēts kaut kā neprasmīgi, taču ar lielu pārliecību. Sirmgalvja zābaki mīņā grīdu it kā no vīnogu lērumiem spaidītu ārā saldu sulu.
Tumsā grūti saskatīt svešinieku sejas, vienīgi lukturīts met gaismas staru uz manu pusi, radot sajūtu kā dzelžainā nopratināšanā.
     Laika nav daudz, un izdevība jebkurā brīdī var pazust kā nebijusi. Pieveru acis un strauji metos virsū tuvākajam vīrietim. Lai gan ir grūti saskatīt, cenšos sajust miesu un ķermeņa siltumu, auguma aprises un spēku. Smalki iegriežu ar virtuves nazi viņam kāju ikrā, uz brīdi izsizdama pretinieku no līdzsvara. Tad ar spēcīgu sitienu pa rokām, atbrīvoju viņu no nāves mašīnas nastas, un veikli to ieplecoju. Svešinieks uz brīdi ievaidas, piešļūc tuvāk savējiem un jautājoši uzlūko mani. Viņš izskatās samulsis un aizvainots, taču drosme ne uz mirkli netiek zaudēta. Ar lukturīti, kas piestiprināts pie ieroča, nopētu atnācējus - viens garš, viens apaļš, viens stalts. Tumšmate, blondīnis un gandrīz plikpauris, daži sirmi sari sānos liek par sevi manīt. Viens nobijies, viens apjucis, viens neizteiksmīgs.
Vai tiešām nevaru viņiem tikt garām?
Viegli.
     Speru vienu soli, otru, arvien tuvāk un tuvāk durvīm, pavēlot iziet viņiem no istabas. Ja viņi noticēs manai pārgalvīgajai drosmei, kas ļauj cīnities vienai pret trijiem, tad tikšu cauri bez problēmām.
Taču tā viss nenotiek...
- Noliec ieroci, un mēs tevi palaidīsim. Bez asins izliešanas. Tu neesi taču monstrs, kas nevainīgos nokauj. - sieviete sper soli man pretī, nebaidīdamās no lodes pierē.
Viņas skatiens ir bezbailīgs un draudzīgs, šķiet, kopā ar viņu varētu atrast zelta vidusceļu un uzbūvēt tiltu uz mierīgāku pasauli. Kā māte, tā uztraucas par svešajiem un cenšas dāvāt tiem kādu mierinājumu. Taču viņa man straujiem soļiem tuvojas, un tas uzsit manu trauksmes līmeni līdz griestiem.
Es pārvelku ieroci, savelku uzacis cieši kopā, un atskan skaļš, dzēlīgs šāviens...