Mirusī Kāršu Kava

Zem ādas II (6)

     Aiz koka kastēm guļ apsedzies, liels augums. Es parauju kastes malā, un Ella no visa spēka atvēzējas un triec koka nūju pa guļošo svešinieku. No šoka viņš pielec kājās un iekliedzas sāpēs, cenšoties aizturēt savu kuiļa brēcienu ar roku.
- Slimas esat? - Viņa arkām līdzīgās uzacis saraucas neierasti cieši.
Ar elkoni es piegrūžu viņu pie sienas, spiežot viņa krūtis un muguru cieši jo cieši.
- Tu nevienam neteiksi, ka mēs te bijām, ja gribi vēl staigāt uz divām kājām. - es atkal ņemu talkā savus draudus, taču šķiet, ka viņš tiem nenotic.
- Zini, ejiet, kur gribiet, dariet, ko gribiet, man pilnīgi vienalga. Mani tikai nekur nejauciet. - viņš nobubina, berzēdams savu sasisto sānu.
Es viņu palaižu vaļā, bet Ella lūkojas ar paceltu uzaci.
Svešais vīrietis brīdi aizsapņojas, bet tad kā ar milzu triecinu satrūkstas.
- Ko jūs te vispār dariet? Jūs te nevariet būt. - viņš satin segu savās rokās, un sāk virzīt mūs uz izeju, - Ātri, ātri! Kamēr viss vēl nav sācies. -
Ar visu ķermeni protestēju pret telpas pamešanu un uzstājīgi prašņāju, - Kāpēc tu tēloji, ka guli? Mēs nekur neiesim, tu nodosi! -
Esmu pārvarējusi kūtrumu tikai, lai paglābtu manu un pusaudzes ādu...
- Ja godīgi, tad negribēju jūs redzēt, lai man nebūtu jūs jānodod. Ejiet! - viņš no jauna sāk mūs stumt prom.
     Ārā atskan saucieni un megafona svilpošana, kas atkārtojas noteiktā ritmā. Svešinieks nu jau aizsprosto ceļu uz kāpnēm un bīda mūs atpakaļ dziļāk telpā.
- Par vēlu! Tagad slēpieties, ātri! Marš aiz kastēm! - viņš mūs apsedz ar segu un iemūrē ar kastēm.
Es nezinu, kas notiek, bet cita varianta nav, kā paļauties viņam...
     Atskan satraukti soļi, nograb kastes.
- Dieva dēļ, pat neelpojiet! - vīrietis čukstus piekodina un drīz vien telpā atrodas vairākas elpas, vairāk cilvēku. Ella pabāž aci ārā no segas un satraukti saspiež manu roku, liekot arī man paskatīties. Es ieraugu sargu rindu, kas pacietīgi viens pēc otra saņem lielos šaujamieročus un nažus, kas piestiprinās pie kājas. Visas sejas nepacietīgas un niknas, stājas - staltākas un cietākas par laukakmeņiem, bet pirkstu gali tomēr mazliet nemierīgi. Mēs pārvelkam segas pāri galvām, un elpojam cik vien klusu spējam. Esam pateicīgas par vienu vienīgo lampu, kas tuvojas izdegšanai, skaisti apklāj mūs ar ēnu un paslēpj no nevajadzīgiem skatieniem.
     Kad sargi ir prom, svešinieks aizslēdz lejas stāvā durvis un atver žalūzijas, kuras mēs neredzējām. Par laimi žalūzijas nelaiž cauri gaismu.
Gaisma tiek izslēgta...
- Gaiss tīrs. Tikai nekur iet nevariet, ielas pilnas. Notiek teātris. - viņš atspiežas pret auksto, akmeņaino palodzi un lūkojas zvaigznēs, - Variet nākt ārā, tāpat tumsā jūsu sejas neredzēšu. Iepriekšējos skatus jau izdzēsu no atmiņas. -
Ella pirmā izrāpjas no slēptuves un ar naivumu pietuvojas klāt logam un svešiniekam. Salikdama rokas kopā, viņa pieliecas pateicībā un paver skatienu debesīs. Es vēl brīdi piesardzības pēc pasēžu un tad ar klusiem soļiem pietuvojos.
Ziņkārība mani velk uz šo teātri...
     Logs paveras uz vienu no laukiem, kurā dienu laikos ganās aitas ar vienu ragainu auniņu. Es redzu mazu vistu kūti pie mūra sienas un cilvēku pļavas vidū. Viņš izskatās mazliet apmulsis, taču ne nobijies. Sargi palēnām ielenc viņu no vienas puses, kamēr megafonā atskan pavēles. Un sākas skriešana. Mazais punktiņš - svešais cilvēks - savā azotē ir iespiedis vistu, un metas bēgt uz torņa pusi. Kad sargu ielenkums kļuvis plašāks, bet ieroči pavērsti viņa virzienā, nošķind stikls un pļava aizdegas milzīgās, zilganās liesmās. Naksnīgā tumsa iemirdzas.
- Mums te regulāri zog dzīvniekus. Vienreiz veselas divas cūkas mēģināja aiznest, taču zagļus nošāva. - viņš komentē, - Šī ir pirmā reize, kad kāds dedzina. -
Mēnesgaismā es ieraugu viņa gandarījumu...
- Tu zināji, ka zaglis nāks. Tu teici, ka kaut kas sāksies, ka mums jātinas prom. Un tagad tu smaidi. - es negrasos izdaiļot vārdus ar puķītēm.
- Jā. Jūs esiet gudras. - viņš pasmaida un, jūtot asmūsu apmulsušos, ēnās slēptos skatienus, turpina, -  Tā tur, zagle, ir mana vecāka māsa. Tumsā tikai bizes nevar ieraudzīt. Viņa dzīvo ārpus pilij, un es noorganizēju šodienas zagšanu. Sagādāju aizsargtērpu, bruņuvesti un to brīnumaino dedzinošo lietu. Tas nav molotovs, bet tirgū iet uz urrā. -
- Tirgū? Varbūt tu esi tur redzējis sirmu vīru, kas taisa zāles, sievieti ar čirkainiem matiem, vienu veci uzvalkā un vienu - klusi maliņā? Līdzās ir maza meitenīte. Pieprasīti tirgū. - cerībā ievaicājos, naivi sapņojot par manu tirgotāju drošību.
Kad svešinieks noliedz, pakrūtē ieplūst smagums, dūša kļūst tāda dīvaina, bet kājas - nejūtīgas...
     Uz zagli tiek šauts, taču izskatās, ka lodes netrāpa, aizlido pavisam garām vai nemaz neizšaujas. Viņa ar vistu rokā met zigzagus un ar zābaku iesper kādam sargam pa kājstarpi. Mazais augums steidzas uz koka sienas pusi, kurā ir izlauzts caurums, un aši pazūd mežā. Sargi nemetas tālāk par pils robežu, jo pa caurumu sāk ieplūst miroņu bariņš. Atskan jauni šāvieni un zombiji krīt viens uz otra.
- Nu re, viss lieliski nostrādāja. - vīrietis priekā izkrakšķina pirkstu kaulus un aizsoļo pie lielā galda, pašā telpas vidū.
     Nočab maisiņš, un istabā ieplūst kolosāls, vilinošs kūpinātas vistas aromāts.
Siekalas...
- Domājot par vistām, atcerējos par savējām. Droši ņemiet, ēdiet, cienājieties. Visu, visu, es jau paēdis. - viņš pastumj cienastu uz mūsu pusi.
Mēs nevaram pretoties...
Ella ar saviem pirkstiem iegrābjas vistas stilbiņā, ar zobiem to plucinādama un plosīdama kā izbadējies zvērs. Viņa gandrīz aizrijas, un es pasitu pa muguru. Maigā, sāļā gaļa kūst uz manas mēles, kamēr garšvelas dejo kopā ar garšas kārpiņām. Vistas stilbiņi, spārniņi un krūtiņa pazūd kā nebijusi, atstājot asus, pelēcīgus kaulus uz galda.
- Es tā skatos, ka neesiet ēdušas normālu ēdienu. Mēs te tikai uz kūpinājumiem un desām dzīvojam. - viņš žēlsirdīgi nopūšas, bet mēs neklausamies.
Kad vista pazudusi, atliek laizīt garšu buķeti nost no pirkstiem, un gribas vēl...
     Es apsēžos uz grīdas, atspiežoties pret galda malu, un mani plakstiņi veras ciet.
- Es zinu, ka jums grūti iet tur. Gribu ātrāk izbeigt šo nošķirtību. - vīrietis nopūšas, savācot kaulus un maisiņu.
- Kāpēc tu paliec? Tev ir visas iespējas aizbēgt. Tevi māsa gaida. - es saku.
- Gaida viņa ar slotas kātu. Vismaz tagad būs mierīgāka uz kādu laiku. Bet nu... es nevaru aiziet, kamēr neesmu šo pūzni pārveidojis. Te tomēr tik laba vieta, tikai daži labi kretīni pārņēmuši visu. -
- Tātad tu esi iefiltrējies. - es pasmīkņāju, - Pārāk godīgs un atklāts, lai ticētu tev. -
- Es tikai saku, ko domāju. Un ja nodosiet, pavilkšu jūs līdzi. Galu galā, šeit sievietēs neklausās. Tāpēc jums mierīgi varu izstāstīt, ka arī pusi ložu magazīnu sabojāju, lai manu māsu nenošauj, un pusdienām piebēru vājas miega zāles. -
     Ella apsēžas man blakus un pieslīd tuvāk, un es noprotu, ka viņa grib doties atpakaļ. Meitenes rokas un vaigi ir auksti, un viņa nedaudz sākusi trīcēt kā apses lapa. Mēs lēnām tuvojamies izejai, kamēr svešinieks atkal vēro mežmalu, kurā rada dvēsele aizjozusi.
- Paņemiet kaut ko. Tāpat esmu noliktavas pārzinis, neviens jūs neprašņās. Galu galā gribu ieriebt šim visam, un kas zin, varbūt sarīkosiet apvērsumu. Ja jūs noķers, tad mani neviens nevainos. Pašām būs jātiek galā. Atslēga galu galā jums sava, nevis es ielaidu. -
Es parādu viņam savu nazi, bet Ella nespēj izvēlēties, līdz pieticīgi paņem tikai kastetes, kuras atstāju uz galda.
     Pirms aiziešanas vīrietis mūs aicina uz atkārtotu tikšanos, - Es tāpat šeit vakaros viens. Pa dienu gan nenāciet, tad te pilns ar cilvēkiem. -
     Atpakaļceļš ir samērā mierīgs un kluss. Zombiji vairs netiek vadāti pa ielām, tie laikam satrakojušies pēc zādzības un megafona dzeļošajiem trokšņiem. Pēc gardā mielasta arī miegs šķiet saldāks un dziļāks, un kūpināto vistiņu ar tumšu, kraukšķošu ādiņu vispār nav iespējams salīdzināt ar pelnaino, putekļaino putru.
Tātad viņi ēd daudzreiz labāk...
     Šis mazais ceļojums ne tikai sniedza mums ieročus, bet iespējams arī domubiedru un kontaktu vīriešu smalkajās aprindās.