Mirusī Kāršu Kava

Meža ielokā II (1)

"Ja viņš izšaus, pārējie sapratīs, ka esmu šeit." piepeši visas manas dvēseles stīgas tiek sateicinātas.
     Roka automātiski apmet dunci tā, ka dedzinoši asais asmens ir manā ar dubļiem notrieptajā plaukstā, un nokauc gaiss. Nazis ir iedūries tieši vīrieša kaklā, un koši sārtas, karstas asins šaltis iekrāso grants ceļu rubīna krāsā.
Viņam vairs nav izredžu izdzīvot...
     Dredu pavēlniece ierauga nelielo izdevību, un ar veiklu elkoņa vēzienu pa manu sānu atsvabinās no draudīgā satvēriena. Kamēr ar plaukstām cenšos apturēt sāpes, gar acīm pazib raibi melns, un asi iesmeldz arī apakšžoklis. Deniņi ar būkšķi atsitas pret granti, un aukstā migla noglāsta manus nedaudz bālos vaigus. Uzpūš vējiņš, pieskardamies manai asiņainajai lūpai, kas tūkst un sūrst. Sievietes kaulainā dūre nežēlīgi sit un sit, un sit. Vienreiz dabūnu spēcīgi pa pieri, vienreiz asinis no deguna izšļācas, taču pārējie sitieni tēmēti vienīgi pa žokli. Tas laikam, lai nevaru vairs parunāt pretī. Man notirpst lūpas, žoklis liekas salūzis, un raibā tumsa kļūst arvien melnāka un dziļāka. Plecus sakrata drebulis, un āda tiek nokaisīta ar mazām zosādas pumpiņām.
Man ir auksti...
Un beidzot sitieni apstājas, un es sajūtos tā, it kā mani apskalotu auksti okeāna viļņi...
     Es paveru acis mazā spraudziņā, un ieraugu nelielu pistoli, kas tiek tēmēta vispirms uz manu nevarīgo augumu, bet pēc tam tiek pavērsta pret zvaigžņotajām debesīm.
Viņa nedrīkst izšaut!
     Ar pēdējiem spēkiem es iesperu sievietei pa celi, un tas nepatīkami nokrakšķ kā sauss zars. Pielecu atkal stāvus, nemanāmi noskurinos un ar savu kāju uzkāpju uz rokas, kura ir izmisīgi satvērusi ieroci. Uzspiežu uz locītavas ar visu savu ķermeņa svaru. Plaukstas locītava noknakšķ. Sieviete iekliedzas sāpēs, un es metos ar dūres vēzienu aizturēt viņas palīgā saucienu. Viens sitiens. Divi. Trīs. Pārsitu viņai degunu, uzaci. Situ, līdz mana roka sāk vājprātīgi sāpēt un gurt, un uz dūres kauliņiem viegli par sevi liek manīt mazas brūcītes.
-Maita!- Gandrīz pilnā balsī iekliedzos, kad sajūtu dzēlīgu naža dūrienu kājā.
Viņa ir ciets rieksts...
     Es ļauju sievietei piecelties kājās un nostājos viņai iepretim ar priekšā sagatavotām dūrēm. Esmu saliekusies kā tāds koka spieķītis, rokas nošļukušas gar ceļiem, bet galva knapi vēro pretinieci.
- Tu esi tāda skabarga pakaļā! Ja tu nebūtu trofeja, es jau sen būtu izdedzinājusi tavas nolādētās acis! - sieviete elsodama rupji uzbrauc, uzlocīdama krekla piedurknes augstāk.
- Neesmu nekāda j***** trofeja! - noslauku asinis no notirpušajām, sārtajām lūpām. Rupjības grib birt pāri manām lūpām kā pupas.
- Tūdaļ redzēsim, vai esi tā vērta! -
     Sieviete mazliet saļogās, bet, kad iztaisnojas, no visa spēka metas manā virzienā. Pakausis iesāpas, atsitoties pret netīro, tumšo granti. Trulie akmeņi spēcīgi ieduras miesā. Esmu notriekta no kājām, un mans kakls tiek ar pēdējiem spēkiem žņaugts. Viņas asie, nolakotie nagi ieduras ādā kā mazi dzēlīgi odi. Skābekļa trūkuma dēļ vēl vairāk sāk pulsēt ikkatrs melnais zilums, ikkatra asiņainā un jau sadzijusī skramba, ikkatra rēta, veca un jauna. Pēc dredainās uzbrucējas kvēlajām acīm un no adrenalīna un naida pietvīkušajiem vaigiem var noprast, ka viņa mani nemaz vairs netaisās saudzēt kā nevarīgu jēriņu un no sirds cer atņemt manu dzīvību pēc iespējas ātrāk, bet sāpīgāk un mokošāk.
Žņaugšana patiešām ir mokoša...
Mani apskalo te dzīvības, te mūžīgā miega vilnis...
     Cenšos cīnīties ar nemaņu, un smakšana sķiet ievelkas. Sāk tirpt pirkstu gali, pēc tam tirpuma adatas aizsniedz arī mugurkaula skriemeļus un redzi.
     Viņa nudien ir neveiksmīgi man uzkāpusi virsū.
Ja tikai es varētu... bet man nav spēka viņu nogrūst...
     Manas kalsnās rokas izmisīgi tausta apkārtējo zemi, vien sajūtu mazas šķembiņas un niecīgus, sausus zariņus. Cenšos nežēlīgi ar īkšķiem izdurt acis, taču galvu viņa griež prom.
     Beidzot mana roka atduras pret svešinieces plato kabatu. Uzsitu pa to. Kaut kas ciets un neliels. Pirksti atpogā bikšu kabatu (uz kāju ikra) un atrod tajā mazu šļirci. Manā prātā iedegas izdzīvošanas lampiņa, un es bez vilcināšanās triecu adatu pašā acs zīlītē savai pretiniecei. Viņa greizi kliegdama kā vārna aizsedz savu aci ar abām rokām, un es žigli triecu savu dūri pa viņas saules pinumu. Beidzot viņa ir nost no manas miesas, kas var sabrukt un sašķīst jebkurā brīdī kā porcelāna tasīte.
     Ar pēdu nežēlīgi salaužu viņas žokli, manī instinktīvi ir pamodies zvērs, kurš ar visiem nagiem skrāpējas, lai izdzīvotu.
Nežēlīgs, cietsirdīgs, agresīvs, bet dzīvot gribošs briesmonis mīt manās dzīlēs...
Un es ātri, bez liekām ceremonijām, piebedzu šo lietu - izvelku smailo dunci no mirušā vīrieša padzisušās, nekustīgās miesas un ar ašu kustību iesviežu to sievietei starp uzacīm.
Tas viņas pēdējais, izmisīgais, lūdzošais skatiens...
Bet vai nu viņa, vai es. Abas mēs šajā pasaulē nederam.
     Redzu, kā pati Kaulainā savā melnajā apmetnī apiet ap mani apli un ar savu nāvējošo izkapti aptin dzīvības pavedienus, kurus pati ar savām rokām esmu pārgriezusi.
Uz brīdi gribas piesēst, jo ķermenis ārdās no diskomforta - sāpēm, bada un noguruma. Acis pieplūst ar miglu, un drīz plakstiņi saskarsies, taču realitātē mani atgriež jauni šāvieni. Te tuvojas ļoti veikli. Varbūt pārējie dzirdējuši manas upures kliedzienu brīdī, kad melna tumsa piepildīja vienu no viņas redzokļiem.
     Ar veiklām, mazliet klibām kustībām aptaustu līķu kabatas. Ja pareizi atceros, tad viņiem izlūku gājienā un misijās līdzi dot pašgatavotus rīsu, griķu, putraimu, graudu batoniņus ar medu un šokolādi. Tos es atrodu pašus pirmos un uzreiz noriju kā izbadējies vilks. Pēc tam no zemes paceļu nazīti, ko sieviete man iedūra kājā, bet no vīrieša kabatām - šļirci. Gandrīz katram no viņiem ir līdzi šļirce ar vielu, kas līdzīga morfīnam. Viņi paši to iemācījušies gatavot no zālītes, tabakas un mazliet pretsāpju tablešu.
- Mīļais, debešķīgais "kadons". - es klusi nočukstu, pasmaidot un iedurot šļirci sev kājā.
     Būtu jau viegli nozagt mašīnu un aizbraukt, taču... es neprotu vadīt auto.
     Pametu skatienu pēdējo reizi uz mežu, kur mani vajātāji mani meklē, un pārslīdu pāri grants joslai. Jauns mežs, jauni brikšņi. Šķiet, ka ikkatrs zars iekrakšķas tik skaļi un dobji, ka vajātāji mani sadzirdēs. Basās pēdas grimst mitrajās sūnās, un es ieplūstu miglas lāņos kā maza stirna.
    Zinu, ka esmu briesmone - karstās asins peļķēs peldināta. Ienīstu sevi par to, gribu norakt sevi dzīvu vai ielekt zombiju pilnā baseinā. Vienīgā doma, kas apklusina manu smeldzošo sirdsapziņu ir "Es nenogalinu bez iemesla. Ne reizi neesmu nogalinājusi prieka pēc. Tikai sevi aizstāvu un glābju."
     Piepeši sirds apmet negantu kūleni, un skudriņas pārņem miesu.
Man zem kājām ir pazudusi zeme...
     Basās pēdas slīd lejup pa dubļu un sūnu piku slāni, kāds ass, apkaltis zars sagriež manu pēdu. Pret stūrainu, aukstu akmeni noberžu muguru, un visas manas drēbes kļūst saskrandātas un tumšas.
Sāpes...
Mokošas sāpes...
Kritiens šķiet tik ilgs...
     Es atsitu galvu pret kaut kādu sakni, tumsā ievītu un neredzamu. Atskanot plunkšķim, kā lupatu lelle es ieveļos ūdenī, kurā spīguļo debesu zvaigžņainais klājs. Straujā kritiena dēļ ierauju rīklē vakara dzestrumā atdzisušo, smilšaino ūdeni, un pat deguns sāk sāpīgi kņudēt un smelgt.
Es nevaru paelpot...
Iestājas apjukums, un es pagalam vairs nezinu, kur ir debesis, kur zeme - uz kuru pusi man peldēt? Iespējams tieši mans vārgums mani izglābj, un ūdens pats mani uznes virspusē, man bija jāpieliek tikai nedaudz pūļu.
     Ar puspavērtām acīm cenšos tumsā saskatīt krastu, un peldu kaut kur... nezinu kur, līdz ceļi pieskaras seklajai gultnei, un es uz vēdera izrāpjos krastā tik daudz, lai ūdens man vairs nepieskartos.
     Sāpes kaut kur ir pazudušas, varbūt tas ir kadons, kas remdējis manus sāpju viļņus, bet varbūt nāves tuvums. Es patiešām vairs nezinu... un man vienalga. Lai atlikušā nakts ņem pār mani varu!
Un es aizveru acis...