Mirusī Kāršu Kava

Pilsdrupas I (5)

     Atkal veļos caur tukšumu kā niecīgs puteklītis uz zemes. Es nejūtu sevi, nejūtu skābekli, kas kustina manas plaušas, un nedzirdu vēju. Tāda sajūta, ka miers ir pārņēmis kontroli pār mani, un es vienkārši lidoju.
Ir labi...
     Piepeši, līdzās pirmajam sajustajam elpas vilcienam, ataust atmiņā šāvieni. Joprojām zem aizvērtajiem plakstiņiem redzu, kā gan bezjēdzīgi lēni, gan neparasti ātri zombiji ar izstieptām rokām ieņem tirgu. Joprojām dzirdu kliedzienu skaņas savās ausīs. Tās palēnām pārtop dzeļošā džinsktēšanā, atsaucot atpakaļ varu pār savu miesu.
Atkal jūtu sāpes...
Tāda sajūta, ka zilums būtu uzsists uz ziluma, un ka šis melnums turpinas arī zem ādas, līdz pašiem kauliem.
     Vējš ir izrāvis mazu caurumiņu telts jumtā virs mana spilvena un aizmigušās, sapampušās sejas. Auksta lietus pilīte nolaižas uz manām sasprēgājušajām lūpām un ieslīd puspavērtajā mutē. Es pamostos. Mana galva ir dulla un tikpat tukša, cik šī tumšā, plašā telts, kurā guļu viena ar mēbelēm. Viss ir tik kluss, ka es dzirdu savus sirdspukstus atbalsojamies cauri lūpu spraudziņai. Galva sāp, muskuļi ir stīvi un sūrstoši, es nespēju piecelties sēdus.
Pak... Pak... Pak...
Vējš dejo kopā ar vasarīgu lietutiņu  ārpus teltij, un dzestrais ūdens apskalo manus cietušos vaigus.
     Jūtos apjukusi. Es kārtējo reizi nezinu, kur atrodos. Kā tāds mazs, nobijies un nevarīgs jēriņš, kas tikko aizvests no mātes.
Neko nesaprotu...
Nezinu, ko domāt...
     Tā es noguļu, lietus dzesēta, līdz mana rīkle izkalst tukša. Pie telts durvīm sadzirdu balsis, tāpēc aizveru acis, tēlodama, ka guļu. Ienāk iekšā trīs sievietes, viena par otru garāka un staltāka. Visām mati savīti ciešā copītē un apsieti ar baltu lentu. Drānas arī tām melnbaltas, gluži kā pēc Jeva patikas.
Klusas kā pelītes...
     Man uz galvas tiek uzlieta glāze ar aukstu lietusūdeni, un es žigli atveru acis, klepodama no rīklē tikušā ūdens.
- Pietiek gulēt, salšņa! Darbs sauc! - nikna sieviete ap piecdesmit gadu vecumu man uzsauc, un iziet ar pilnu veļasgrozu ārā.
Gribu saukt viņai pretī dusmu pilnus vārdus, taču mute neveras vaļā.
Tikai sirds smeldz...
Ar pēdējiem spēkiem pārvelku plāno segu pāri galvai, noslēpdama pat pašus matu galus. Vējš iezogas man blakus, un slapjās drēbes lēnām sāk atdzist, man kļūst auksti. Krūtis sāk cilāties aši, un acīs sariešas sāļums. Asaras ieskrien gar ausīm spilvenā.
Varbūt visi manis dēļ miruši?
Varbūt mani šovakar noslepkavos?
     Tumšādaina, īsa auguma pusaudze klusi pienāk man klāt, un pie kājām, zem segas, ieslidina metāla kastīti ar siltām oglēm. Viņa neko nesaka, tikai noliek vēl ūdens glāzi man blakus uz galdiņa, un aiziet. Es viņu nopētu caur mazu spraudziņu segā. Meitene nerunā ne ar vienu, tikai klusi kā ēna slīd starp aptuveni vēl septiņām sievām. Aplikdama tīru priekšautiņu ap savu vidukli, viņa sāk lāpīt caurumus platos, baltos kreklos. Tad tiek ņemtas ziepes un berzti ārā dažādi pleķi, sarkani no asinīm, zeltaini no sviedriem un brūni no zemes un dubļiem.
Varbūt pajautāt pusaudzei, kur es esmu?
     Patīkams siltums izplūst no oglēm, un plānā sedziņa kļūst daudzreiz maigāka. Vējš vairs netiek man klāt, un arī mitrums drēbēs nesķiet tik saldējošs.
     Sagaidu, kad meitene atnāk izņemt ogles ārā no palagiem, un brīdī, kad viņa grib griezties prom, es ar savu roku satveru viņas elkoni. Es tieku uzlūkota ar paceltu uzaci, taču lūpas pat nav pavērtas, lai sāktu sarunu.
- Paldies tev par siltumu! Un ūdeni. - sāku ar pieklājīgu frāzi, un pēc nesagaidītas atbildes turpinu, - Kur es esmu? Kas šī ir par vietu? -
Meitene pieliek pirkstu pie savām lūpām, liekot man klusēt. No apslēptas, kabatiņas pusgaros svārkos, kādi bija visām, viņa izņēma piezīmju blociņu uz zīmuli.
- Esi klusa, te nevar daudz un skaļi runāt. Mēs nedrīkstam tā. Šī ir Jevica, par godu Grigorijevam. Centies nesataisīt sūdus. - viņa pasniedz man lapiņu, pēc tam iebāž to atpakaļ savā kabatā un aiznes ogles. Steidzīga meitene.

    Jau vakarpusē es tieku iztriekta ārā no gultas. Naidpilnā sieviete, kas mani centās pamodināt ar ūdensglāzi, nu mani nikni uzlūko otrā pusē pusdienu rindai. Viss smaržo pēc karstas putras, taču, kad pagaršoju, esmu vīlusies garšā. Pliekana un pārlieku sķidra. Līp pie smaganām...
Klusībā ēdot, es nopētu tukšo vietu, kas atgādina veclaicīgu pili ar teltīm pagalmā. Daudzviet ir izbūvētas masīvas koka terases un nojumes, bet pils vidū ir tīra aka un cauru dienu kūpošs ugunskurs. Logos slepeni pazib ziņkārīgas sejas, taču pie stikla tās neuzkavējas ilgāk par dažām sekundēm. Visapkārt slejas mūris, tikai vienā vietā tas ir nedaudz nobrucis un atklāj debeszila ezera burvību, kurā spoguļojas pūkainie makoņi.
     Pēc pusdienām ar lielām pūlēm dodos uz telti, līdz manā knapi stāvošajā miesā ietriecas zibenīga dvēsele - labsirdīgā pusaudze. Nogāzdama mani no kājām, viņa šausmās aizsedz savu muti ar plaukstām un uzvelk mani atpakaļ stāvus. Salikdama rokas kopā, viņa pieliecas, ar žestu lūdzot dziļu atvainošanos. Negribēdama, lai uzsāku sarunu, viņa pazūd aiz stūra, pirms es spēju bilst pat pušplēsta vārdiņa.
Uz zemes ir izkritis viņas blociņš...
Ar lielu piesardzību nopētu apkārtni, ielūkojos loga rūtīs, pārliecinādamās, ka neviens mani nevēro, un paceļu blociņu no pa pusei bruģētās, pa pusei smilšainās zemes. To es nostiprinu sev aiz šortu jostasvietas, lai neviens neredz.
     Vakarā caur mazo spraudziņu es vēroju dūmakā ietērpušās zvaigznītes. Tās ir apburoši izsijātas pa tumši zilo debesu klāju, un ik pa laikam nomet kādu blāvāku spīdekli uz zemes.
Lūgt vēlēšanos būtu muļķīgi...
     Nezinu, kas mani biedē vairāk...
Tas, ka ik pa laikam manas ausis sadzird zombiju rīstīšanos un siekalošanos, vai tas, ka nakts vidū es tieku izsaukta uz galveno torni, kuras pašā galā ir iekārtojies Jevs. Man pakaļ atnāk divi polo kreklos tērpušies sargi, un pa tumsu aizved līdz savam priekšniekam. Pie liela ozolkoka krēsla ar augstu atzvelti rokudzelži sasaista manas plaukstu locītavas ar masīviem rokturiem. Atkal svecītes izdaiļo augstākos telpas plauktus, parafīna pilēm atsitoties pret zemi, bet virs gultas ir pakārti balti aizkari.
     Līdzās ar Grigorijevu telpā ieplūst arī viegla cigāru smaka. Ar ziliem lokiem zem acīm, kas radušies pārsistā deguna dēļ, viņš nosēžas man pretī uz gultas malas.
- Daiļā būtne, mēs atkal tiekamies! Tu vairs tu neesi tik daiļa... Bet par vienu gan Amarai bija taisnība - tu esi nerātna, - Jevs pasmaida ar lūpu kaktiņu un pieliecas man tuvāk.
- Kas notika tirgū? - es ķeros taisni pie lietas, taču viņš izliekas jautājumu nedzirdam.
- Esmu atvedis tevi šeit. Tagad stāsti, kā tev tīk? - viņš pamet skatienu apkārt.
- Tev te viduslaiki ar septiņām dāmām? - rupji atcērtu, bet viņš tikai pasmejas.
Atkal vārnas smiekli...
Reizē pilni ar pašlepnumu, reizē ar naidu...
- Vispār jau astoņām. - viņš piemiedz man ar aci, - Tad, kad smukais duo iemainīja tevi pret lopiem, es domāju, ka tu esi kā visas citas. Gribēju likt tevi pie trauku mazgāšanas, drēbju beršanas, taču tu man uzdrošinājies uzbrukt... - Jevs nostājas man aiz muguras un pieliecas pie auss, - Tu esi īpaša... Taču nedomā, ka neesi pelnījusi sodu. Pret mani neviens tā neizturas! -
Grigorijevs piekārto savus matus ar pērlītēm, un starp abām rokām izstiepj ādas jostu. Viņa acīs iedzirksteļo asinskāre un aukstasinība, un josta tiek aplikta man ap kalku.
     Josta iegriežas manā kaklā no milzīgā spēka, ar kādu viss naids tiek izgāzts pāri manai galvai. Manas kājas izmisīgi dauza zemi, meklēdamas atspēriena punktu, un rokas cenšas atsvaibāties no stingrajiem dzelžiem, taču esmu bezspēcīga viņa priekšā. Elpceļi aizspiežas arvien ciešāk, viņam smejoties gandrīz pilnā rīklē, un šķiet, ka manas plaušas saplok kā divas papīra loksnes.
Es miršu!
Gar manām acīm sametas raibs, gluži kā veca televizora ekrāns, un es cenšos kliegt, saukt pēc palīdzības, taču ne pīkstiens nepārplūst pāri manām lūpām. Cenšos ievilkt gaisu kaut drusciņ, taču katrs centiens kļūst arvien sāpīgāks un grūtāks.
Plaušas slīkst šajā ar smaržām pildītajā gaisā.
     Mana galva lēnām sāk krist uz sāniem, un Jevs atlaiž jostu.
- Nu bija forši! - viņš sajūsmā iesaucas,  nolikdams jostu uz gultas malas, un viltīgi pasmaida - Josta tevi te gaidīs citām spēlītēm. -
Es elsoju kā suns, rīdama un kampdama ikkatru skābekļa atomu. Milzīgs klepus kairina manas krūtis, un es klepoju, līdz siekala nopil man blakus uz grīdas. Galva guļ uz sāniem, taču acis vēl turu vaļā.
- Nekad vairs neuzdrošinies tēlot varoni! - viņš paceļ manu galvu aiz matiem un meklē manu skatienu - Tirgū visi nomira. Nejau tevis dēļ, bet tās izd****** Pīķa Dāmas dēļ. Neapkrauj sevi ar sirdsapziņu, šeit tev tā tikai traucēs. -
     Dzirdot Pīķa Dāmas vārdu, mana sirds sažņaudzas stiprāk par citām reizēm.
Es viņu pazinu...
Vai tiešām visi ir miruši? Amara. Artūrs. Pauls. Viktors. Un nabaga mazā saulīte, Madara.
Nē...
Tas nevar tā būt...