Mirusī Kāršu Kava

Mērķī II (9)

-Tagad tu redzēsi slinkumu. - nikni nomurminu.
Loka stīga līgani aizmet bultu, un gaiss spalgi nosvilpj. Mana miesa sastingst, gaisa plūsma neieplūst manās krūtīs.
Esmu izšāvusi uz sirmo sievieti...
Bulta izskrien cauri biezajam pūlim, garām pleciem, rokām un kakliem, un ar spēcīgu cirtienu aizķer sievietes kāju. Asmenis ieduras mīkstajā miesā, bet spalvas sari kustas vējā.
Tagad es vienīgā nebūšu klibiķe... un krople...
Atskan griezīgs kliedziens, un sievietes svārki piesūcas pilni ar sārtām, karstām asinīm. Visi mani vēro. Esmu pašā uzmanības centrā. Man ir neērti. Iestājas trauksme. Gribu prom.
KO ES ESMU IZDARĪJUSI?
     Pūlis ir kļuvis mēmāks par zivju baru un sastindzis kā ledū iekalts. Visi nobijušies, sakņupuši bailēs. No rokām tiek izrauts ierocis, ar kuru tikko esmu savainojusi sievieti. Džokeri satver mani aiz pleciem, un pagriež pret Jevu un Nikolaju, kurš nu jau ir izlīdis ārā no "slēptuves".
Neganti pasmaidu...
Es zinu, ko esmu izdarījusi - esmu sniegusi Rūtai to, ko viņa ir pelnījusi, perinot atriebības plānus un lolojot perfekti izkoptus baumu krājumus.
     Jevs ir nobālējis, seja ir baltāka par krītu, bet rokā - iesalusi sarkanvīna krūze un mazs desas luņķītis. Lūpas piepeši savelkas niknumā kā divas vecas, sažuvušas rozīnes, taču tad atplaukst azartā.
Viņam patīk mans kareivīgums un neapdomība...
Jeva skatiens vēsta par vēlāku tikšanos viņa apartamentos...
Nikolajs smaida. Vienkārši smaida kā vasaras kvēlā saule, rādīdams pērļoto zobu rindu pasaulei.
- Ko mēs ar tevi tagad darīsim, Samantiņ? - viņš pasmejas, pavēlēdams sakopt nekārtību un aizvest Rūtu uz medpunktu, kurā bulta tiktu izvilkta.
- Es gribu, lai mana dalība sacensībās vai sporta spēlēs, saucat, kā gribat, tiek atsaukta! - uzstājīgi atcērtu, cenšoties atbrīvoties no spēcīgajām rokām, kas ir apvijušās kā liānas.
- Kāpēc tad tu pieteicies? -
- Es sevi nepieteicu! To izdarīja kāds cits. -
Nikolajs apēd žāvētas gaļas šķēlīti, kas sulīgi izmarinēta etiķī un sālī. Demonstratīvi aplaizīdams pirkstus, viņš lūkojas tālumā, apsvērdams manis sacīto.
- Vai nu uz šo dienu liekam tevi izolatorā, vai arī tu turpini piedalīties, neapdraudot mūsu dzīvības kā jucis nezvērs. - vīrietis uzstāda ultimātu, ar pirkstiem pārbraukdams pāri ūsu krūmam, - Cita varianta nav. -
Manī gruzd dusmas uz šo vīrieti kā neapdzēstas, kailas ogles ugunskura vidū...
     Dažu sekunžu laikā manā prātā ieskrien un aizplūst domas un trakas idejas. Varētu tagad nošaut visus un miers, taču tā nevar. Labprāt sēdētu izolatorā, prom no ļaužu skatieniem, tumsā un vientuļā atpūtā. Man nebūtu jāuztraucas par šodienu. Brīdī, kad pavēru lūpas pusspraudziņā, atceros pašas Rūtas teiktos vārdus par balvu. Viņai ir taisnība par to, ka metāla gružus neviens šajā laikmetā vairs nepasniegs, taču var naivi cerēt uz kādu ieroci vai citu svarīgu sīkumu.
Es balvu zagšu!
- Turpināšu piedalīties. - mazliet ar nožēlu nopūšos, taču zinu, ka esmu izsprukusi no pamatīgas piekaušanas, kas mani sagaidītu pirms izolatora.
     Kad cenšos iejukt atpakaļ pūlī kā neredzams, pelēks spoks, Jeva cilvēki no manis mazliet bailīgi atkāpjas. Vienīgie, kas drosmīgi soļo pa ielām ir pils sargi un Džokeri. Kādā uzslietā nojumītē izsniedz zaptsūdeni svētkiem par godu, un es to strauji sarijos, izdzerdama divas glāzītes.
Pēc brītiņa sareibst galva, un es sulu atstāju turpat ielas stūrītī... izvemju to.
     Viss pūlis kā viens vesels dodas uz vietu, kas vakar, tumsas apgrābstīta, bija kļuvusi par zombiju cīņu epicentru. Līķi jau ir aizvākti prom, tas ticis darīts cauru nakti, bez atpūtām, bez siltuma, tikai un vienīgi ar iestiprināšanos, dzerot alkoholu. Šī pagalma daļa joprojām izskatās pēc kara lauka. Uz padilušā, vietām sadrupušā bruģakmens vēl saulē gozējas sakaltušas, tumšas asiņu peļķes, ap kurām sajūsmā lidinās mazas sūdu mušiņas. Koka rati, papīra plakāti un citas trauslas lietas ir salauztas kā tādi mazi sērkociņi, un vienai mājai pat ticis izdauzīts stikls. Vējš sev, cieši azotē iespiestas, atnes pagājušās nakts kliedzienus un nāves drupatas, kas kā sēklas ir izkaisītas visapkārt. Šeit ir trūkuši dzīvību pavedieni, plīsuši trauki no sērām, un arī dzan sirdis - mātišķas, tēvišķas vai iemīlējušās. Man uzmetas zosāda, un redzu, ka arī pūlī dažiem klātesošajiem kļūst neomulīgi.
     Nākamā stafete šķiet pavisam vienkārša. Smagi bluķi ir jāpārnes no vienas puses uz otru, un sievietēm par laimi bluķi ir nedaudz vieglāki. Kad satveru pirmo, raupjā, sarepējusī miza nedaudz noberž ādu, taču manas nāsis sasmaržo patīkamu koka smaržu. Kamēr pildu stafeti, mugura kļūst mikla sāļajos sviedros, kas pūlēs izspiedušies. Šo pilīšu sātīgais sāļums pievilina nevienu kukaini vien, un es gandrīz uzmetu nastu sev uz kājām viena milzīga, asinskāra dundura dēļ.
    Stundām ritot uz priekšu, saule kāpj arvien augstāk klajās debesīs. Svelme cepina kā uz karstas pannas, kā tuksneša vidū starp kaktusiem. Uz horizontiem sāk margot un rēgoties tālas mirāžas, un vietām pats gaiss virmo, karstuma pieskārienu vadīts. Pēc katras stafetes izpildes dalībnieki taujā pēc ūdens, tīra, dzidra un veldzējoša. Sakarsušās miesas meklē glābjošas ēnas, kurās atvēsināties un mazliet atgūties.
     Esmu veiksmīgi parādījusi savu nemākulību un vājumu smagas somas nešanā, kas pilna ar ekipējumu un ar ūdeni pildītām pudelēm.
Protams arī naglu sišanā, sprintā, un citās stafetēs izliekos par pilnīgu, gausu nulli...
     Nolaizu asinis no sava pirksta, ko savainoju, veidojot slazdus grauzējiem un maziem zvēriņiem. Nejauši iegriezu sev ar iedotu nazi, bet kabatas nazītis joprojām man pie gurniem šūpojas. Ar rokām leju sev uz galvas lietusūdeni, kurš sakrāts lielās mucās. Šī muca jau ir pustukša, jo ne tikai dalībnieki, bet arī skatītāji tajā veldzējas un apskalojas.
Sauja patīkama vēsuma un možuma...
Ūdens lāses patīkami noskalo sviedrus no sejas, iepil matu šķipsnās un noglāsta uzacis un vaigu kaulus, kas jau apbrūnējuši saulē.
     Ieraugu Ellu, viņa vientuļi sēž ēnā, atspiedusies pret nelielu koka sieniņu, kas aizvieto pusi no mūra ēkas. Viņa ir sarāvusies maza kā kamolītis, kā mazs pumpuriņš, kas cenšas noslēpties no pasaules.
Pretī saulei pieskrien liels, biezs mākonis, ļaujot zemei uzelpot dziļāk...
Nezinu, kādēļ šodien ir tik karsts...
- Čau, sīkā. Kā jūties? Uz medpunktu biji aizgājusi? - apvaicājos, pasniegdama ūdens pudeli.
Meitenes lūpas kāri saskaras ar dažiem malkiem, un viņa smagi nopūšas, izvilkdama ārā pildspalvu un blociņu.
- Biju, tur tikai pateica, ka es nedrīkstu tagad kādu brīdi strādāt. Rokas locītava pamežģīta un es esmu sista tik stipri, ka gandrīz smadzeņu satricinājumi dabūju. - viņa pasniedz lapiņu un paberzē savu ar bindi cieši sasaitēto roku.
Pēc brīža meitene pamet ar galvu sāncenšu virzienā, paceldama uzaci.
- Kā man iet? - es vaicāju, un viņa apstiprinoši pamāj, - Visur izgāžos, neesmu radīta nekam no šī. Džokeri ņem pirmās vietas, Jeva gaiļi patiesībā ir diezgan tuvu. -
Viņa ar neticīgu sejas izteiksmi man pārmet par meliem, un iestājas neveikls klusums. Mēs sēžam blakus, ieturot labu distanci, lai karstums nesmacētu mūs nost.
- Nu labi, nav jau arī tā, it kā es censtos. - neveikli pasmejos un Ella man pievienojas.
     Pusdienlaikā satiekamies arī ar Arnitu, kurai matu šķipsnas ir sviedros salipušas, bet blūzei gandrīz visas pogas ir atvērtas vaļā.
- Kāds briesmīgs karstums, meitenes. - pirmie vārdi ir sūdzības par karstumu.
- Lielākā daļa ūdensmucu gandrīz tukšas. Kā tagad gribētos nopeldēties. - pasmaidu sapņojot.
Mēs nosēžamies pie kādas ēkas lievenīša un rokās turam karstus kupātus, kas met vieglus un virmojošus garaiņus debesīs. Karstā dienā karsts ēdiens nav labs, tāpēc es nogaidu, līdz tas padziest, un kopā ar vēsu ūdeni dabūnu desu lejup.
Perfekta garša un konsistence...
Ideāli...
     Garām noiet sieviešu bars, mezdams nicinošus un naida pilnus skatienus, kas šķiļ blāzmainus zibeņus. Ar šāvienu Rūtai esmu ieguvusi lielu daudzumu ienaidnieku sieviešu aprindās. Tāda sajūta, ka tagad viņas centīsies mani izēst ārā no šīs pils.
     Pēc tuvcīņas iemaņām, smagu priekšmetu cilāšanas, ātruma, izveicības un atjautības uzdevumiem kopā ar skatītāju un dalībnieku pūli dodos uz pēdējo stafeti. Saules svelmi jau ir nomainījis vakarīgs dzestrums, kuru pavada apnicīgu odu un knišļu bads un sēkšana. Viens otrs sevi ir nopliķējis sarkanu, atbaidīdams mazos mošķus, bet cits jau ir sakosts un kasās kā negudrs, ieskrāpēdams savā miesā sārtas, garas vagas. Sievietes slēpj savas matu šķipsnas lakatiņos un cepurēs, vīrieši un bērni paslēpjas garāku jaku kapucēs, un gaiss virmo pēc rūgteniem, kodīgiem pretodu līdzekļiem. Arī es esmu paslēpusi visu savu kailo, apbrūnējušo ādu no asinssūcējiem Ellas atrastā vilnas pončo, zilgani zaļos toņos.
Ērts, mīksts, silts...
     Stafetes pirmais dalībnieks tiek ievietots nelielā iežogotā teritorijā - mazā četrstūrveida laukumiņā - bez palīgmateriāliem un mēbelēm. Vienīgais, kas tiek iedots, ir ruds, māla ķieģelis. Piepeši tiek ievests zombijs, kam suņa siksniņa ap asiņaino kaklu. Citi skatītāji uzgavilē, citi šausminās. Zombijs raujas pirmā dalībnieka virzienā ar milzīgu sparu, tas laužas un brēc tā, it kā lāci plēstu uz pusēm.
Pirms tas tiek palaists uzbrukumā, ierunājas Nikolajs - Šī pēdējā stafete nav obligāta, taču tā garantēs milzumdaudz punktu, kas var nospēlēt krietni labu lomu balvas iegūšanā. - viņš smaidot, stāsta jauno kārtību, bet tad nežēlīgās acis uzmeklē mani un pazib smaids, - Vienīgā, kam šī stafete ir obligāta, tā ir Jeva Samanta. Tas tāpēc, ka no rīta apdraudēja kādas dalībnieces dzīvību! Ar mums joki mazi, mēs draudus uztveram nopietni. -
Pāri viņa lūpām pārplūst nedaudz uzspiesti smiekli, kas liek pārējiem sajusties brīvāk... tikai ne man.
     Ringam līdzīgā paskata laukumā zombijs tiek palaists vaļā no koka kārtiņas, un sākas pirmās minūtes pavisam asiņainai stafetei - zombiju nogalināšanai. Gan ar riebumu, gan azartu vēroju vīrieša izveicību laukumā. Viņš samulsina nedzīvo pretinieku ar ātrām, neparedzamām kustībām, līdz brīdim, kad ķieģeļa asākais stūris saduras ar galvaskausu un smadzenēm.
Cīņa ir ātra un vienkārša...
     Ir atkritis ļoti liels daudzums dalībnieku, nu jau tikai viena Jeva sieviete stājas pretī mošķim, pārējās ir no Džokeriem. Lielākā daļa vīriešu tēlo drosminiekus, taču viens - stafetes vidū pārdomā un atsauc savu dalību, otrs - paklūp un dabūn inficētu, trūdu un puvekļu pilnu kodienu kājas augšdaļā, vēl kāds - noskrienas tik ļoti, ka apsīkst visa enerģija.
Zombiji jau ir nenogurdināmi...
Atkal izceļas slavenais lokšāvējs, kuram līdz šim ir viens no labākajiem rezultātiem gandrīz ikkatrā stafetē.
     Vēroju taktikas un paņēmienus, kā visātrāk izbeigt cīņu. Dažs ar ķieģeli izdragā pakausi, cits met ar māla darinājumu no attāluma, un tikai tad ķeras pie nogalināšanas. Lielākā daļa dalībnieku atturas no liekas pieskaršanās un nagu gremdēšanas zombijā.
     Visbeidzot ir mana kārta. Esmu atstājusi pončo pie Ellas un izģērbusies tā, lai apģērbs netraucē zibenīgai cīņai.
Vēlos pabeigt pēc iespējas ātrāk nevis rezultāta dēļ, bet gan riebuma un trauksmes dēļ...
Ieraugot zombija izkropļoto seju - lauzto degunu un trūkstošo aci -, cauri manam prātam uzreiz tiek izšķirstītas visas atmiņas ar brutālu zombiju slepkavošanu.
Pret tiem es izlieku visu savu naidu...
Zombijs tiek palaists vaļā un lielā ātrumā kā lidojoša bulta skrien manā virzienā. Iesākumā veicu dažas asas māņu kustības, līdz pretinieks nokrīt lejup. Šīs pāris sekundes es izmantoju, lai droši paceltu ķieģeli no zemes un iespiestu to cieši savā rokā.
Mans mērķis - pakausis.
Kad zombijs no jauna man pietuvojas, es pasperu soli sānis un ar visu spēku ietriecu savu pēdu viņam celī. Ķermenis ar smagu, slapju blīkšķi saskaras ar bruģi un zemi.
Publika uzgavilē...
Es pietuvojos iecerētajai ķermeņa daļai, atvēzējos, un... zombijs ar vienu, spēcīgu rokas vēzienu nejauši uzsit man pa kājas locītavu, un es nokrītu turpat blakus. Ķieģelis izslīd no maniem pirkstiem un sašķīst māla lauskās, lielākās un mazākās. Cik ātri vien spēju, satveru lielāko, asāko pārpalikumu, un atkāpjos, līdz mana mugura atduras pret žogu. Kritienā aizsitu elpu, tādēļ senšos uz brīdi atpūsties un atgūties. Nepaiet ne mazs laika sprīdis, kad pretinieks jau atkal stāv man pretī un strauji sāk uzņemt ātrumu. Tas skrien. Pēdējā brīdī atkal pamūku sānis un ļauju gan savam spēkam, gan inercei iznīcināt zombiju, ļaujot tam ieskriet tieši ķieģeļa asajā stūrī. Nogāžu zombiju gar zemi un situ... situ... situ... līdz nošķiežu savus vaigus, svārkus un balto blūzi neizmazgājami sarkanu.
     Esmu uzvarējusi stafetē. Pienāk īss, nedaudz salīcis stāvs un satver mani aiz pleciem, izvelkot ārā no ringa. Jūtos pārgurusi, tāpēc pa pusei uzguļos virsū vienam no Džokeriem un ļaujos viņa spēkam. Kad esmu novesta maliņā, paceļu acu skatienu, un ieraugu seju, kas no jauna liek man uzplaukt kā zeltainai saulei.
Tas jau atkal ir Pauls!