Mirusī Kāršu Kava

Dzīvība un nāve II (12)

Dzīvība.

     Īsi pirms aizbraukšanas Artūrs ir izskrējis ārā un pārrodas virtuvē ar rozi - sarkanu un kuplu. Katra ziedlapiņa ir trausla un maiga, un sārtais samtainums ir pilns ar šarmu. Viņš ieliek tās dzelkšņaino kātiņu glāzē ar no mucas iesmeltu lietus ūdeni un pasmaida.
- Rozīte par godu tev, Samant. Gluži, kā to izdarīji, kad ieradies. - viņš klusi nočukst un dodas uz mašīnām, kas jau piekrautas ar daļu pārtikas, apģērba un noliktavas satura. Visu sadzīvi līdzi paņemt nav iespējams, taču tā paliek drošībā zem jaunas, milzīgas durvju slēdzenes. Paula pirksti mazliet nodreb, pagriežot lielo atslēgu, un mazas trīsas izskrien cauri mugurkaulam kā skudru kolonijas kājeles. Sirmgalvis baidās, ka aizslēdzot šo māju, tā tiks aizslēgta uz mūžiem, un atgriezties vairs nevarēs. Varbūt pēc brīža atgriežoties, viss jau būs noaudzis ar sulīgām, smakojošām zombiju sēnēm, kas virs mājas jumta pacels nāvējošu sporu mākoni. No šīm sporām parasti pat putni krīt beigti uz zemes kā spalvaini ķieģeļi.
     Dzelzs rumaki ierūcas un pierībina visu piebrauktuvi ar enerģisku rūkšanu. Pirmais pamet šo laimes stūrīti smilšu krāsas pikaps ar piemetināto, improvizēto šķūri, kas palīdz vieglāk tikt cauri zombiju bariem. Pie stūres ir piesēdusies Amara, ik pa laikam likdama aiz savām ķiršu sārtajām lūpām žāvētas dateles. Blakus ir atlaidies Artūrs, atpūtinādams savu kāju no kadona un ļaudams tai dabīgi un brīvi bez kurpes sadzīt. Pikapam cītīgi pa riepu sliedēm seko sudraba mašīna ar Viktoru pie stūres. Madariņa sēž blakus un ar ieplestām acīm vēro mainīgo ainavu ārpus logiem. Ik pa laikam viņa maigi uzpūš karstu elpu uz stikla un ar pirkstiņu uzzīmē zīmējumu, kas pēcāk pazūd līdzi tvaikam. Pauls gan ir atspiedis savu galvu pret loga rāmi un cenšas aizvērt savas acis, mazliet pasnaust pirms Hermīnes satikšanas.
     Blakus bikli un klusi sēž Rūta, rokas ielikusi savā klēpī, uz saviem svārkiem. Viņa ir pamanījusi, ka Viktors viņu ik pa laikam nopēta atpakaļskata spogulī ar tādu skepsi... ar tādu uztraukumu un neticību.
- Tu saki, ka tev nav neviena cita, pie kā doties, ja? - Viktors uzsāk sarunu, - Varbūt tad nebija lemts doties ārpus Jeva pilsētas. Savā ziņā šeit sastapties ar briesmām ir daudzreiz lielāka iespēja, nekā tur. Un tu šobrīd esi mums sava veida drauds. -
- Nē, ko tu! Es tikai ar labu cenšos dzīvot šajā pasaulē. Zinu, ka zombiji samaitā dvēseli un pasauli, taču gribu ticēt, ka eksistē vēl kaut kas labs. - sirmgalve taisnojas, aizlikdama matu šķipsnu aiz auss un uzlūkodama Paulu, - Kad mani izglāba Artūrs un prasmīgais Pauls, es sapratu, ka varu nokļūt pie labiem cilvēkiem, nevis pie nedisciplinētiem, nesavaldīgiem un asiņainiem primātiem. -
- Un mēs tev arī būsim drīz primāti. It īpaši tas vecais krabis. -
- Nē, tu ko! Vienīgi Samanta man šķita tāda agresīva, viņa man mēdza draudēt. Laikam Jeva pils viņu slikti ietekmēja. -
Viktors tālāk vairs nevēlējās turpināt sarunu. Kaut kas sievietes vārdos neieviesa viņam uzticību, taču, ja pārējie nav izteikuši pretenzijas, tad arī viņš to nevēlas darīt.
- Tikai atceries, ka manai meitai darīt pāri nedrīkst! - tumšmatis piekodina un draudīgi paceļ zodu nedaudz augstāk.
     Pārējais brauciens ir kļuvis pārāk neveikls, bet atmosfēra - saspīlēta, lai raisītos jauni sarunu kamoli. Ceļš šķiet garš un nogurdinošs, vienīgi hipnotizējošie skati caur logu palīdz laikam ritēt mazliet raitāk.
Pamestas pilsētas...
Pakaļ skrienoši zombiju pūļi...
Saulē vizuļojošs ezers...
Mierīga un klusa daba...
     Vizbeidzot mašīnas iebrauc kādā pilsētā, kurā rožaino sēnīšu veidojumi gandrīz vispār nav redzami. Izmanevrējot cauri dažām nelielām, bet tukšām ielām, braucēji atduras pret pelēkiem vārtiem, kas šķiet, no kravas konteinera sienas veidoti. Braucēji izkāpj ārā no mašīnām un atdod pilnīgi visus savus ieročus vārtu sargiem. Šaujamieroči un naži tiek salikti garās plastmasas kastēs, kas tiek noglabātas speciālā noliktavā. Sieviete, kas aiznesusi kastes ar mantām, atpakaļ izsniedz apaļā metāla plāksnē iededzinātu numuriņu 238.
- Nepazaudējiet, savādāk mantas atpakaļ nedabūsiet. Lai jauks apmeklējums! - viņa monotonā balsī piekodina, pat neizveidojot acu kontaktu ar viesiem.
Šīs mantas ir iespējams atkal saņemt, tikai pametot nelielo ciemu pilsētas vidū, taču ciema ielās nēsāt ieročus ir pārkāpums.
     Mašīnas tiek ievestas iekšā un novietotas plašā stāvlaukumā, kurā iekļūt var tikai ar sargu caurlaidēm. Ielās ar automašīnām pārvietoties nav atļauts gan degvielas taupīšanas, gan drošības dēļ. Lielākā daļa mašīnu ir aprīkotas ar metinātiem šķūriem, restēm pie logiem, bruņām, papildus sēdvietām un pakāpieniem. Arī Artūra un Amaras pikaps ir līdzīgi apdarināts. Stāvlaukumā ir ļoti daudz apmetinātu, dažāda veida traktoru, kas tiek izmantoti dažādām vajadzībām.
     Svarīgākās mantas tiek uzmestas uz pleciem. Visvairāk apkrāvies ir Pauls. Dažādas ierīces, vielas un, protams, sudraba figūriņas, kuras vīrietis cer iemainīt šajā ciemā pret kādu noderīgu lietu. Rūtai vispār nav mantu, viņas roka ir satvērusi vienīgi spieķi, taču, izrādot labsirdību, viņa palīdz nest sirmgalvja pārtiku.
- Smags. Kāpēc tu tik daudz paņēmi līdzi? - sieviete ar spieķi nopūšas, sekodama pārējiem ārā no stāvlaukuma.
- Kādam jau ir jāpaņem garšvielas un citi sūdiņi, no kuriem var uztaisīt normālu ēdienu. Ja nu gadījumā šeit ir mainījušies pavāri un vāra sūdus pusdienās. - Pauls atbild, piekārtodams mugursomas lenci sev uz pleca.
- Pie Jeva ēdiens garšoja slikti. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu ēdusi ko labu. - Rūta pasmejas, saviebjot seju, - Starpcitu, kur mēs tagad esam? -
- Neko neteikšu. - vīrietis stūrgalvīgi atbild, bet tad pieliecas sievietei pie auss tā, ka viņai uzmetas zosāda, - Tavā somā ir ne tikai ēdiens, bet arī sudrabs. Gribu, lai tu man palīdzi notirgot. Tu teici, ka tev patīk, tātad tu zini, kas varētu patikt citiem. Palīdzēsi? -
Rūta lūkojas zilajās debesīs, joprojām cenzdamās norīt siekalas, kas iesprūdušas rīklē. Zosāda ir nosējusi visu ķermeni, un locekļus pārņem vieglas un gaisīgas tirpas. Vaigi mazliet nosārtojas, kā ābols ābelē, un sieviete pazūd no realitātes. Kad Pauls viņai piebaksta pie sāna un vēlreiz uzdod to pašu jautājumu, sieviete attopas un bez liekas domāšanas piekrīt.
     Daudzdzīvokļu mājas ir zemas, un arī cilvēku nav pārāk daudz. Ielas šķiet padrūmas un tumšas, jo neviens pats koks vai krūms nerotā trotuārus un ielas, pa kurām pārvietojas metāliskās krāsās tērpies, pasķidrs cilvēku pūlis. Uz daudzdzīvokļu māju jumtiem ir izlikti metāla tiltiņi, kas savieno vairākas ēkas un izveido jaunas ielas pa jumtiem. Skats ir visai industriāls un mehānisks, jo ik uz katra stūra rēgojas dažāda veida tehnika un iekārtas, kas metinātas no dažādiem metāla gabaliem.
Cilvēku ir tiešām maz...
     Visbeidzot viņi nonāk pie kāda nama, kuram logā ar mazu, garenu un bālu ziediņu zied viens vienīgs kaktuss. Artūrs drosmīgi sper soli pie durvīm un pieklauvē. Pēc brīža durvju ailē pārādās sieviete ar biezu, garu, melnu bizi un ogļmelnām, tievām uzacīm, kas atgādina šauras strīpiņas. Viņas smaids ir šaurs smalko lūpiņu dēļ, taču pilns ar atkalredzēšanās prieku.
- Ārprāts, kādi negaidīti ļautiņi! - Sieviete paver durvis un aicina viesus iekšā, - Redzu arī jaunas sejas! Mani sauc Hermīne. -
- Rūta. - sirmgalve paspiež svešinieces roku un seko cieši pēdās Paulam.
Viktors pasniedz svešiniecei klēpi ar ziediem, ko saplūcis piemājas dārzā, taču rozēm viņš nav pietuvojies sēnītes dēļ.
Un visi jūtas kā mājās...
     Zem kājām ir liels, tumšs paklājs, kas izklāts pa visu gaiteni, taču telpas ir gaišas un pilnas ar dienas gaismu. Viens no logiem ir aizvērts ar metāla aizkaru, un arī virs pārējiem ir sarullēti metāla aizkari. Viesistabā uz ēdamgaldiņa virmo karsta kafijas tasīte, un visa telpa piepildās ar šo enerģijas un rūgtuma pilno aromātu. Artūrs smagi iekrīt dīvānā, nomezdams mantas sev pie kājām, un viņam klēpī iesēžas Amara, ar rokām maigi noglāstīdama sava mīļotā vīrieša plecus. Blondīnis sirsnīgi apķer savas draudzenes augumu, un Hermīne, to ieraugot priecīgi iesaucas, - Kā es priecājos, ka jūs vēl esat viens otram blakus. Lai Dievs dod šādi līdz mūža galam nosēdēt! -
     Rūta ar acu kaktiņu uzlūko mīlestības pilno pāri, kamēr pati apsēžas uz pretējā dīvāna, netālu no Paula. Abu jauno cilvēku ķermeņu siltums un Amaras izliektās auguma līnijas, pa kurām Artūrs brauc ar pirkstu, uzkurina Rūtas pakrūtē nelielu skaudības liesmu, kas ātri vien izdedzina aurumu sirdī. Sieviete nemanāmi piebīdas tuvāk un tuvāk Paulam, līdz viņu ceļgali saskaras un viņi abi saskatās.
- Vai es varu turēties tev blakus? Jūtos mazliet neērti starp šiem cilvēkiem. - sirmgalve greizi pasmaida un uztaisa kucēna acis.
Pauls piekrītoši pamāj ar galvu.
     Hermīne atnes lielu termosu ar kafiju.
- Amara, vari atnest krūzes? - viņa pieklājīgi palūdz.
- Piedod, es... man kaut kā nelabi no braukšanas. - tumšmate nedaudz samelo, piekārto sprogainu matu cirtu un iegrimst dziļāk Artūra apskāvienā, kas ātri vien pārtrūkst.
- Es atnesīšu. - blondīnis izceļ savu mīļoto no klēpja un steidzas palīgā. Visbeidzot visiem pirkstu galus silda kafijas krūzes, bet galdu rotā trauciņš ar uzkodām - žāvētām datelēm, zeltainām aprikozēm un sīciņām rozīnēm.
     Hermīne brītiņu klusi sēž un vēro savus viesus, izskatot ikkatru jauno grumbu, ko apokalipses šausmas likušas uz sejām.
- Kāpēc tad esat atbraukuši? Kādi sūdi notiekās? Stāstiet! - viņa pasmaida un iedzer malku retā un dārgā dzēriena.
- Mājās notika nelaimes gadījums, kurš rezultējās ar zombiju sēni. Respektīvi, tagad pagalmā mums aug zombiju sēne, un mēs atbraucām paviesoties pie tevis uz kādu laiciņu. - Viktors paskaidro, sniegdams uzkodu trauciņu savai meitiņai.
Madariņa ar bažīgām acīm uzlūko Hermīni. Sievietes tēls mazās Viktora meitas acīs šķiet draudīgs, tāpēc meitenītes skatiens ir nervozi sastindzis.
- Jā, tā sēne tak var visu māju sabeigt. Labi, ka atbraucāt. Tagad gan jums, gan mazajai drošāk. - Hermīne zemā balsī atbild, - Kas par nelaimes gadījumu notika? -
- Jaunpienācēja aizgāja aizsaulē. Ļoti labsirdīga meitene, Madarai jau diezgan stipri viņa patika. - Viktors izstāsta par Samantas nāves spriedumu cirkā un apglabāšanas īpatnībām.
- Piedod, es neizsaku līdzjūtības. Bet pirmo reizi dzirdu, ka cilvēks vēlas sapūt gultā. Es gan gribu zem zemes un miers. - Hermīne atbild, paceldama uzacis, - Kā vispār Madariņa iedzīvojas apokalipsē? Vai ir pietiekama drošība? -
- Tici man, mēs visi kopā viņai esam kā sargeņģeļi. Un viņa zin, kā un kur ir jāslēpjas, ja nu gadījumā norisinās neparedzami notikumi. -
     Tā viņi abi runā par mazo meitenīti un viņas drošību, izrādīdami lielu daudzumu rūpju, kas lielākajai daļai cilvēku mūsdienās trūkst. Amara izskatās sagurusi no šīm runām, viņas acu mirdzums ir kļuvis pelēkāks un blāvāks. Tumšmate cenšas aizvērt acis un iemigt Artūram uz krūtīm, un arī blondīnis mēģina atslābināties. Amara elpo ļoti mierīgi un klusi, cenšoties saklausīt vīrieša monotonos sirdspukstus, kuru ritms ievēro precīzus intervālus.
     Redzot viesu nogurumu, Hermīne aprauj visas sarunas un sirds kratīšanas, lai ierādītu guļamvietas savā namā, kurā viņa dzīvo viena kā karaliene. Lai arī bieži mājas stūros valda vientulība, katrs kakts ir sakopts, putekļi aizslaucīti un netīrumi noberzti. Viesi iekārtojas savās uz brīdi izsniegtajās istabiņās. Amara ar Artūru kopīgā istabā tāpat kā Viktors un Madara. Rūta un Pauls gan katrs savu gultu un telpu dabūjuši, un sirmgalvis nekavējas izkrāmēt savu mugursomās atnesto laboratoriju.
     Viktors ir palicis viens ar Hermīni viesistabā. Starp abiem ir radusies saikne, kas līdzīga simtu gadu pazīstamiem draugiem. Hermīne izkrata sirdi par savu pilsētu, un izklāsta, ka daži ļaudis dodas prom laimes meklējumos, kamēr galvenie ar saviem ierobežojumiem apspiež tos, kas palikuši.
- Zini, citreiz gribas tiem mēsliem pa muti iekraut. Kaut kāds jauns džeks tur starp viņiem ir ielīdis, un es lieku lielas cerības uz to, ka viņš ar svaigu galvu pamainīs kārtību. - Hermīne smagi nopūšas, - Es gribu uzdziedāt. Vai tu dziedi? -
- Es korī pusi sava mūža esmu nogājis. Protams, ka es dziedāšu ar tevi! - Viktors lepni izslej krūtis uz priekšu un piemiedz ar aci.
Māja pieskan pilna ar dzīvības dzirksti un divām saskanīgām balsīm, kas kā salds medus lutina bungādiņas. Tiek apdziedāts itin viss - senie laiki, dzeršana, mīlestība un pat nāve -, taču nemitīgi tiek saglabāts priecīgs un nedaudz pat vieglprātīgs tonis.
    Katrs no savām melnajām domām šodien šajā svešajā vietā bēg prom kā māk...