Mirusī Kāršu Kava

Mērķī IV (9)

Sekundes velkas kā minūtes, bet minūtes - kā stundas, garas, izstieptas un lēnas. Jevs nemitīgi grozās no vienas puses uz otru, taču kļūst mierīgs kā akmens, apliekot roku apkārt manam viduklim.
Man ir karsti...
Gribu prom...
Mikla siekala pārtek pāri vīrieša apakšlūpai un uzpil man uz atkailinātā kakla, manai ādai nosējoties ar zosādu. Rokas dažbrīd pietuvojas tuvāk manām apaļajām krūtīm, noglāsta asos gurnu stūrus un vijīgos izliekumus. Kad cenšos aizrauties prom, piecelties, roka ap manu miesu savijas vēl ciešāk kā nāvējoša žņaudzējčūska. Krāsainās putnu spalvas Jeva matos uzkrīt man uz sejas un kutina manu ādu, un es tās atgrūžu prom no sevis, tāpat kā gribētu atgrūst blakusgulētāju.

     Izkļūstot ārā no torņa, ātrā solī metos pēc iespējas tālāk prom, līdz nostājos pie ūdensmucas. Plaukstās iesmeļu ūdeni, kurā iekritušas pāris mušiņas, un apslapinu savu nedaudz lipīgo pieri, pēcāk maigi noslaukot to savā sniegbaltajā priekšautā ar mežģīnēm. Manas baltās blūzes vīlē ir iespiedies dzeltenīgi tumšs pleķis, laikam Jevs ar rokām, kas pēc mielasta nebija mazgātas, bija mani nosmērējis. Novelku kreklu un cītīgi sāku to berzt ūdens mucā, šļakatu pērlītēm trāpot manā krūšturī un lūpās.
Īsti nesanāk pleķi izberzt...
Bet drēbēm jābūt tīrām...
Gar ausīm nolido muša, un es to aiztriecu prom ar roku. Izskatās, ka šodien būs vēl viena karsta diena.
     Aiz muguras atskan šņerkstoši soļi, un es insinktīvi pagriežos, lai apskatītu garāmgājējus. Tur ēnā ir ieslēpusies Rūta, uzlūkodama mani ar indīgu skatienu. Steidzīgi izpurinu kreklu un grasos to uzvilkt mugurā, taču mani pie sienas piespiež divi apaļīgi vīrieši ar narcisiskām acīm.
- Laidiet vaļā! Ko jūs gribat? - spurinos viņiem pretī, kamēr Rūta ar lēniem soļiem man tuvojas.
Lai vieglāk būtu staigāt pēc šāviena, viņa gandrīz visu savu svaru balsta uz tumši brūna, koka spieķa, kuram pie roktura ir iegravēti ogļmelni, izsmalcināti raksti. Sirmie mati ir savīti copē, bet netīrās, eļļainās matu šķipsnas - atglaustas atpakaļ.
- Lasies prom, vecā vecene! Ka šoreiz nepaliec bez acs! - dusmās aizsvilstos kā ar benzīnu aplieta salmu guba vējā.
- Es skatos, ka māte tevi nav pietiekami situsi, lai izaudzinātu par normālu sievieti, kas izrāda laipnību vecākiem cilvēkiem. - viņa dzēlīgi atcērt kā čūska, - Tāpēc jau es šeit esmu un audzinu jūs visas. Visas kā viena ņematies ar tiem večiem. Nepateicīgā slampa! -
- Kā neaudzināts cilvēks spēj audzināt citus? -
- Jau tā riebjas skatīties tavā slinkošanā un maucībā. Tikai tu uzdrošinies pielabināties Jevam. Ceru, ka izbaudīji šo nakti ar viņu, jo vairs tu nevarēsi izbaudīt neko! -  sirmgalve uzkliedz man virsū.
     Saņemu specīgu pļauku, un Rūta pilnīgi pati saviebj lūpu kaktiņus sāpēs. Pagriezdama muguru, viņa lēnām soļo prom, grozīdama savus kuplos gurnus, taču vīrieši gan pārņem vadību pāraudzināšanas mākslā.
     Apaļīgākais no abiem saspiež manu plaukstas locītavu un nepatīkami izgriež to, saitēm notrīcot un skrimšļiem neganti nokrakšķot. Kamēr cenšos aizturēt kliedzienu, kas ierībinātu visus ēkas logus, otrs jau ir iegrābies manās brūnajās matu sprogās. Viņš paceļ manu galvu un grasās triekt to pret sienu, bet manas kājas bezpalīdzīgi sāk purināties, meklēdamas pretiniekus.
Un tad es kārtīgi iespļauju acī tam rudmatainajam vīrietim, kurš tur mani aiz matiem...
Treknu, slapju spļāvienu...
Viņš palaiž vaļā manu galvu un roku, un tas dod lielisku izdevību ar kulaku iesist apaļākajam pa kaklu, aizsitot elpu.
Esmu palaista vaļā, taču bēgt netaisos nemaz...
     Rudmatis apvij savas garās rokas man ap kaklu, un no visa spēka saspiež to kā tādu rozīni, gaidīdams, ka tas pārlūzīs kā sērkociņš. Ar pirkstiem cenšos atbrīvoties no tvēriena, un arī acis izbakstīt es nespēju, jo man ir pārāk īsas rokas. Pieskrien tikmēr otrs pretinieks un triec man asu sitienu pa liesu. Kļūstu zila kā debesis, vaigi kļūst pleķaini, bet acis - lielas un sārti dzīslotas.
Sāpes...
SĀPES!
Es tieku palaista vaļā un nokrītu zemē kā vārga lupata. Elsoju kā suns ar izkārtu mēli, nokritusi uz visām četrām, smilšu graudiņiem spiežoties ādā. Visu miesu ir pārņēmušas adatas un kaulu lauzējs. Redze aizmiglojas, piere kļūst karsta, vaigi sārtāki, pleķaināki, bet dvēsele - nežēlīgāka. Vīrieši pasmīkņā, un kā slapju atriebību, rudmatis man uzspļauj uz blūzes.
     Kad beidzot esmu atguvusies, izkrakšķinu un izstaipu savainoto kaklu, kas nu ir kļuvis stīvs kā akmens.
- Kuces dēli. - klusi nomurminu, tīrīdana putekļus nost no puskailā ķermeņa.
Rudmatis par dzirdētajiem vārdiem tā saskaišas, ka steidzīgi sāk tuvoties man. Es viņu uzlūkoju apātiski, un brīdī, kad starp mums attālums ir sarucis gandrīz pavisam, es pietupjos, uzmetu viņu uz sava pleca un ietriecu iekšā ūdens mucā. Šļakatas nolīst uz bruģa kā šņācošs lietus, un atskan rupji lamuvārdi. Rudmatis mucā ir iesprūdis līdz padusēm, cenšoties tik ārā ar šūpošanās palīdzību.
Tikmēr apaļīgais vīrietis jau ir piespiedis asu naža galu man pie vaiga, ievagojot sārtu asiņu tērcīti. Pretinieks nikni elso un pūš kā satrakojies bullis, un siekalas nosēj manu kaklu.
Nazis piespiežas vēl ciešāk...
Šķiet, ka viņš nespēj izlemt - iegriezt man, nogalināt, vai apstāties.
     Un visbeidzot no ēkas stūra iznāk vīrietis, nesdams skrūvju kasti uz kūts pusi. Ap gurniem viņam ir instrumentu josta ar skrūvgriezi, āmuru, knaiblēm un mazu, komapktu urbi, kas darbināms ar akumulatoru. Svešinieka acis ieplešas nedabīgi lielas, un mute šausmās atkaras. Viņš nekavējoties noliek kasti uz zemes un ar smagiem soļiem tuvojas man un manam pretiniekam.
- Kas te par fiasko? Ko jūs meiteni aiztiekat? Galīgi kauna nav? - viņš dusmās kliedz jau pa gabalu, - Pienaglošu pie krustiem, izlikšu jūs pļavā starp govīm kā tādus nešķīsteņus! Lai vārnas jūs noknābā, izrauj acis! -
Apaļīgais vīrietis atkāpjas no manis un nostājas iepretim atnācējam.
- Ej aizrijies ar savu svēto ūdeni! - viņš uzrej tam, izvelk savu draugu no mucas un aiziet prom pavisam neapmierināts.
     Pārliecinājies, ka man viss kārtībā un apskalojis manas brūces, labvēlis aiziet tālāk savos darbos. Es savedu daudz maz kārtībā savas drānas, pieglaužu matus, un dodos uz telti pārģērbties.