Mirusī Kāršu Kava

Slazdā II (3)

     Zemi pārņem sāpes un tumšs piķis, un šķiet, ka skābeklis ir pagalam pazudis. Es slāpstu un reizē šķiet, ka slīkstu, kamēr karstas asiņu tērces izmērc paklāju tumši sārtā tonī. Skaņas apkārt izplūst vienā lielā troksnī un švīkstēšanā, taču saklausu atsevišķus vārdus, bet nespēju izsķirt runātājus.
- Tu pilnīgs idiots? -
- Viņa gribēja tevi nošaut, sasodīts! Labāk pasaki paldies, es izglābu tavu pakaļu! -
- Es tev sprandu apgriezīšu! -
     Esmu nokritusi ceļos un piespiedusi galvu pie grīdas. Sajūtu plaukstas uz pleciem, un mans ķermenis ar spēku tiek noguldīts uz muguras. Kaut kur pa miglai, izrauju, ka mani apgrābsta blondīnis. Viņš dzelžaini pavēl tumšmatei atnest somu, kas pilna ar bindēm, šļircēm un tabletēm, mazām un lielām, raibām un baltām, tikmēr pats aizspiež ciet manu brūci kājas augšstilbā. Uzrodoties somai, asiņainie pirksti nokrāso matus un piepūlē savilkto pieri. Šļirce ievada asinīs kadonu un es ātri vien atslābstu. Puse no stipra alkohola pudeles tiek iztukšota uz ievainojuma, un vīrietis ar metāla stangām un pincetēm sāk rakņāties caur manu miesu, meklēdams lodi. Kad to neizdodas atrast, ass skalpelis pāršķeļ ādu un liesu. Laiks tek straujiem soļiem, un bālums iemetas manos vabstos. Tumšmate tur manu galvu savā siltajā klēpī, sit pa vaigiem, kniebj un cenšas mani atsaukt atpakaļ.
- Bitīt, tu man vēl esi parādā paskaidrojumu! - viņa cenšas jokot.
Sirmgalvis nokaunējies un nobijies stāv durvju ailē, taču, nespēdams ilgi noskatīties, iziet ārā no mājas.
     Kad pincete beidzot atrod lodes galviņu, kas, diemžēl, trāpījusi kaulā, bet ne nervā, asā adatā ieveras smalks diegs. Blondīnis ar vislielāko pacietību un rūpību dur adatu, aizšuj un kārtīgi aizmezglo šāvuma vietu, pēc tam pāri pārtīdams marli ar vati, kas iemērkta ārstējošā šķidrumā. Noguris no stresa un dzīvības glābšanas viņš iekrīt gultā, nejauši sasmērējot savu seju ar asinīm vēl vairāk.
     Mani acu plakstiņi ir aizvērti, guļu iemigusi sievietes rokās no zaudētā asins daudzuma. Divatā viņi ieceļ mani savā gultā, ietin segās un aplenc ar mīkstiem spilveniem.
- Ieejam vannā. Gribu mazliet atslābt. - mans glābējs paziņo, satverdams sievietes maigo rokas locītavu un vilkdams uz izejas pusi, - Lai Pauls viņu šonakt pieskata. -
Es palieku viena ar savas stūrgalvības un pašlepnuma sekām. Tas varēja beigties arī citādāk.

     Gulta un palagi šķiet mitri, manu pieri sķērso sviedru pilītes. Miegs šķita nemierīgs un karsts kā tuksneša svelmainais gaiss. Kad ar lielām pūlēm atveru acis, ieraugu kājgalī sēžam sirmgalvi. Pašapmierināts smaids pārņēmis viņa seju, un šķiet, ka viņš priecājas, ka dabūjis mani šeit. Klusums ir dzēlīgs un neveikls, neviens vārds nešķērso viņa lūpas. Līdz brīdim, kad viņš atceras par tēju, kas man nolikta blakus uz maza naktsgaldiņa.
- Tu tik ilgi gulēji, ka droši vien nu jau atdzisusi. Artūrs uzvārīja. - pirksts norāda uz biezo, tumšo krūzīti.
- Es to nedzeršu. - bravūrīgi nomurminu.
- Riktīga muļķe! - viņš atcērt un iziet no istabas, pavēstīdams pārējiem par manu pamošanos. Nu vairs neizskatās, ka viņš priecātos par manu klātbūtni, drīzāk nožēlo, ka nenošāva mani pavisam.
     Pēc brīža istabā kā medmāsiņa iebrāžas mans glābējs, atnesdams jaunu, karstu tēju.
- Kā jūties? Nav slapja piere? - viņš apvaicājas un vairs nešķiet tik skarbs kā iepriekš.
- Kāpēc tu mani glābi? Varēji taču atstāt un noasiņot kā zvēram. - ziņkārība ņem virsroku pār manu vēl nepamodušos prātu, - Kāda jēga tērēt resursus svešinieka dēļ? -
- Neesam jau nemaz tādi kretīni, kā šķiet... Nu vismaz es. Pauls ar Viktoru tādi šerpāki. - viņš pieliek roku pie pieres, kaut kur aizskrien, un atnācis atpakaļ ar slapju lupatu, skaidro, - Varbūt būtu atļāvuši nomirt, ja mājā neieskrietu Viktora meita un tevi neieraudzītu. Tu tomēr ielauzies mūsu mājā un gandrīz sāki slepkavot. -
- Paldies, - izlemju nomainīt savu kretīnisko toni, ar pirkstiem iebraucot lupatas dzestrajā mitrumā, kas slāpē tuksnesi uz manas ādas.
- Tev būs jāatbrīvo gulta un jāpārvācas uz viesistabu, ja esi gatava palikt. Bet no sākuma tevi sagaida nopratināšana. -
     Drīz vien aiz sevis saklāju gultu un ar sakostiem zobiem dodos ārā no istabas. Artūrs mani pavada un pietur, kad sēžos dīvānā. Nezinu, ko sagaidīt, kas tagad būs. Vai jautājums pēc jautājuma dragās manu galvaskausu pušu kā cirvji? Vai tikšu spīdzināta, līdz izstāstīšu savu ierašanās iemeslu? Varbūt viņi sadarbojas ar maniem vajātājiem? Varbūt nemaz nestāstīt par tiem? Vai nebūtu labāk uzburt galīgi svaigu, jaunu pasaku? Bet ja nu es pati sapinķerējos savos melos un taisnībās kā lipīgā zirnekļu tīklā? Tad būs cauri.
     Domas apstājas, kad ieraugu no virtuves izskrienam mazu meitenīti ar divām, tumšām biželēm. Viņai, skrienot caur istabām kā virpuļviesulis, kā zibens spēriens, svārki lido un plīvo kā maigas ziedlapiņas vējā. Bērnišķīgs prieks mirdz acīs un ar prieku starp dēļu spraugām tiek vēroti brīvie putni ar raibajiem spārniem, krāšņie ziedi piemājas dārzos, noslēpumainā mežmala ar draudošajiem biezokņiem un brikšņiem. Balts zieds ir aizsprausts aiz aušteles... Pagaidi... Tā taču ir mana bālā mežrozīte! Jā, to es pazīstu un pazīšu ikkatru tās lapiņu. Smarža ir mazliet noplakusi, ziedlapiņas noskumušas, bet tik un tā skaisti.
- Redzi, māmiņ, kā es augu? Vakar atradu žāvētas dzērvenes - tavas mīļākās. Tētis teica, ka mani vaidziņi kļuvuši tik pat sārti cik viņas, un es drīz jau būšu liela un skaista sieviete. - meitene klusi sarunājas ar spalvotajiem, caurspīdīgajiem mākoņiem, pavisam naivi, taču patiesi mīloši.
Kad visi ir sasēdušies istabā, man iepretim, telpā gaiss iegūst saspiestu un saspīlētu nokrāsu. Mazā meitenīte nu ir piesēdusi virtuvē un kaut ko klusi dzied smalkā balstiņā. Atnāk sveša seja - vīrietis atvērtā, zilā žaketē, un ar želeju ieveidotem matiem. Dažas iesirmas šķipsnas padara stalto tēlu daudzreiz inteliģentāku un nopietnāku. Balta mapīte ar aprakstītām lapām ir cieši iespiesta starp viņa pirkstiem, tā draudīgi ir stūrītī izgrūdusi dzeltenīgu lapiņu.
- Nu, Smalkais, nenoslīki papīros? - sirmgalvis draudzīgi pasmejas.
- Ko tu bez manis darītu? - galantais svešinieks atbild pasmaidīdams, - Bet tagad pie lietas. Amara, tu sāksi? -
- Jā... Bitīt, - tumšmatainā sieviete ar mātišķo auru pagriežas pret mani, jautājoši lūkodamās manās dvēseles dzīlēs, - tu man joprojām esi parādā paskaidrojumu. Ko tu šeit dari? -
Es svārstos starp tumšiem meliem un baltu patiesību. Kāda ir mana dvēsele? Goda pilna, vai Ellē sūtāma?
Nē, es nevaru riskēt, ka mani aizsūta atpakaļ uz moku pilno kambari...
- Ar māsu iekļuvu briesmīgā zombiju negadījumā, viņa gāja bojā. Nav vairs ne mājas, ne dzīves, tāpēc viena pati devos nezināmā virzienā. - sāku bārstīt pasakas - Kad ieraudzīju jūsu māju, tā uzreiz pievilināja ar skaisti ziedošo pagalmu, un es nodomāju iegriezties. Piedodiet, ja kaut ko salauzu un noriju, vienkārši durvis mājai bija vaļā, domāju, ka te neviena nav. -
- Nemēģini mūs iežēlināt, žurka! - sirmgalvis sašķoba seju dusmīgā grimasē.
- Paklusē, Paul! Nevienam nevajag tavus dzēlīgos komentārus, - sieviete nokaitināti pārmet, - Lai vai kā būtu, kā tev šķiet, vai mums tevi palaist bez soda? -
- Tas nebūtu sliktākais variants. Bet jūs pret mani tik jauki neizturētos, ja jums neko no manis nevajadzētu. - cerīgi un mulķīgi nopūšos.
- Taisnība tev ir, skuķi! Tu mums esi darījusi zināmus zaudējumus, kas tev būs jāatlīdzina, respektīvi tu mums atgriezīsi visu, ko esi apēdusi un salauzusi. - svešinieks uzvalkā uzmet dzeltenīgo papīra lapiņu uz galda manā priekšā.
Kamēr viņš lasa visu manu pēdējo dienu ēdienkarti, es pavēršu acis augšup griestos. Cik šausmīgi ilgi velkas laiks cilvēku acu priekšā.
     Kad tiek pabeigts lasīt glītā rokrakstā rakstīto sarakstu, man piekodina - Bet lai tu netiktu prom ar vieglām sekām, tev būs kārtīgs uzdevums mūsu labā jāpaveic. -
     Kad krēsla ieskauj telpas putekļu un zirnekļtīklu pilnos kaktus, istaba tiek pārkārtota. Dīvāns tiek novietots tuvāk sienai, cieši klāt radiatoriem, veidojot tādu kā zīdaiņa gultiņu. Sidrabotu rokudzelžu viens riņķis apņem rokas locītavu, bet otrs - radiatoru metāla gabalu, kam baltā krāsa mazliet noskrāpēta.
Visu nakti dzelzis griež rokā un es nespēju ērti iekārtoties...
Roka tirpst un palēninās asinsrite...
Visbeidzot nogurums nogulda mani kā ar bomi pa galvu iesitis...