Mirusī Kāršu Kava

Apsūdzības I (17)

     Tumsas aizsegā esmu nokļuvusi vēsā telpā. Mans ķermenis noguruma vadīts guļ uz matrača. Esmu pārvilkusi segu pāri galvai un sarāvusies embrija pozā, uz brīdi vēlēdamās tikai mieru. Es aizmiegu.

     Mans miegs ir bijis aizdomīgi labs, un es pat sāku prātot, kāpēc neviens mani nemodina? Kāpēc nav nevienas skaņas? Es novelku plāno segu no jau sakarsušās sejas un saviebjos, jo manos acu plakstiņos iespiežas saules gaisma. Kad acis aprod ar saules lieto zeltu, es izraušos no būra stūrī esošās guļvietas.
     Viena liela telpa, kas izskatās pēc kaut kādas pansionāta aktu zāles, ir sadalīta vairākos mazos nodalījumos. Viscaur telpai ir izjostas metāla konstrukcijas, kas nodrošina jauno sienu un restu stabilitāti.
     Redzu priekšā esošos cietumniekus. To nav pārāk daudz, pieņemu, ka lielākā daļa aizturēta par ieroču glabāšanu, sīkām zādzībām vai tāpat kā es - komandantstundas pārkāpšanu. Daudzi no tiem nemaz nesteidzas mosties un iesākt rītu, bet citi jau aizvada laiku ar vingrošanu vai krustvārdu mīklu minēšanu. Saprotot, ka šeit viss notiek bez steigas un lieki velkot laiku garumā, ierušinos atpakaļ guļvietā, spilvenu uzmezdama uz galvas. Pati nejuzdama, iekrācos.
     Pēc krietna laika satrūkstos no steidzīgiem soļiem. Tiek pienestas brokastis. Gaidu, kad man kaut ko paziņos, bet nekā...
     Pēc brokastīm atliek vien iegulties atpakaļ matrača skāvienos un lūkoties zemajos metāla griestos.
- Tu krāc kā traktors. - dzirdu balsi, taču nereagēju.
- Tu kurla? - balss atkārto, un es pārlaižu skatienu pāri pretējām kamerām.
Ar asām un stiprām kustībām roka no blakus kameras piesit pie manām restēm.
- Tu ar mani? - es vaicāju, pieiedama pie kameras stūra, kurā sastopas metāla siena ar restēm.
- Ar ko tad citu? Tu esi dzirdējusi, ka kāds cits krāktu? - balsī dzirdams aizkaitinājums.
- Mani te tikai naktī atveda. -
- Pareizi ir. Nav ko vazāties apkārt naktī un bērniem pi*st dzīves. -
- Tev nav kauna nepatiesi tagad apvainot? Pats gan jau sēdi dēļ virknēm pārkāpumu. -
     Mūsu aso vārdu apmaiņu pārtrauc tuvojosies sieviete - Vijolīte. Viņas spicais deguns stiepjas pretī debesīm vairāk nekā jelkad iepriekš tā, it kā viņa būtu guvusi uzvaru pār mani. Rudie mati ir skaisti sačirkoti, bet acis - mirdzošas. Nemaz nešķiet, ka viņa visu nakti būtu medījusi likuma pārkāpējus.
- Sveika. Redzu, ka pat tu demonstrē vājas komunikācijas prasmes ar citiem. - viņa pasmejas, un es sakožu lūpas, lūkodamās sievietē caur pieri, - Ceru, ka tev šeit ir ērti. Kādu laiciņu noteikti šeit aizvadīsi. -
- Atnāci pasmieties, ka es te nokļuvu tikai tāpēc, ka gribēju tikt mājās? - es strupi atcērtu.
- Nu nezinu. Ernests pagaidām nav nācis, lai izpestītu tevi. - Vijolīte patīksminas, atlocīdama vaļā papīra lapu, - Tātad. Tu tiec aizturēta par komandantstundas pārkāpšanu, iespējamu iesaisti nakts narkotiku, ieroču un citu darbību darījumos, kā arī tu esi galvenā aizdomās turamā par zombiju iebrukumu Ernesta namā, kamēr Zeltneši ieturēja mierīgas vakariņas. -
- Ko? Kāds tam visam sakars ar mani? Kur ir pierādījumi? -
- Viss. Ir. - Vijolīte uzlūko mani ar ogļmelnu un nāvējošu skatienu, - Jo vairāk pavērsi muti, jo lielāks būs tavs sods. -
Es saraucu uzacis un apklustu. Nav jēgas ar viņu tagad strīdēties, Ernests noteikti atnāks un dabūs mani ārā.
     Kad Vijolīte ar diviem sargiem lepni aizsoļo prom, blakus kamerā esošais iemītnieks atkal iesmejas, - Tu esi sastrādājusi vēl lielākus sūdus nekā man likās. Nožēlojami! -
- Aizver muti. Atradies visu zinošais pāvests! - nomurminu un liekos uz auss.
Es gaidu...
Un gaidu...
Un lūkojos griestos...
Pienāk pusdienlaiks...
Aiziet pusdienlaiks...
Pienāk kārtējais tualetes apmeklējums...
Bet es tikai gaidu...
Riebuma ogles manā pakrūtē sen nav gailējušas tik stipri. Šis ir netaisnīgi! Ernest, kur tu esi?
     Vakariņu laikā apetītes vispār nav. Es piespiežu sevi iestrebt truša gaļas buljonu un uzkost dažus gaļas gabalus, taču grūti tos dabūt lejup. Piesūcos karstajai tējas krūzei, karsēdama pirkstu galus. Mans acu skatiens ir neizteiksmīgs, ir grūti veselu dienu nosēdēt bezdarbībā, četrās šaurās sienās. Esmu izskaitījusi milzīgu lērumu aitu, esmu iesnaudusies neskaitāmas reizes, pat palūgusi krustvārdu mīklas. Bet cik var minēt?
     Piepeši kļūstu bāla kā līķis, un izleju nedaudz karstā šķidruma sev uz krūtīm. Es nolieku krūzi uz zemes.
Manās acīs ir sariesušās asaras, kas kā kristāla straumes sāk tecēt lejup pa vaigiem. Piesteidzot pie restēm un piespiežos tām cieši klāt.
- Artūr! - es iekliedzos.
- Ne tik skaļi! - blondīnis apskauj mani cauri restēm, - Kā pie Velna tu esi dzīva? Pauls jau man teica par tevi, viņš tevi bieži uz ielas redzējis. Seja viņam balta kā krīts, visu laiku muld, ka tavs rēgs viņam seko, lai atriebtos. Pat dzert ir pārstājis, lai halucinācijas beigtos. -
- Es nezinu... Bet te nu es esmu. Dzīvāka nekā pirms tam. Vemt vairs nevemju. Un... - parādu ārstam balto pirkstu un kaklu, - Šāviena brūce ir sadzijusi. To pirkstu man ar dārza šķērēm Helmuts nogrieza. Tas ataug! -
- Velns. Nē, tas nevarētu būt! Nevar tā! - viņš satver savu galvu.
-Kas? -
- Nevarētu būt tā, ka tavs radiācijas daudzums ķermenī kaut kā reaģējis ar vīrusu? Ja tu esi imūna, tad varētu glābt pasauli!!! -
- Nē, nesaki tā. Es negribu kļūt par nekādu eksperimenta trusīti. Es vienkārši izdzīvoju. - nolaižu skatienu uz savām kurpēm, bet tad atkal paceļu, - Kā tu vispār mani atradi? -
- Hermīne teica, ka tu gāji uz siltumnīcu pie viņas. Rūta esot panikā teikusi, lai viņa nevienam nebilst ne vārda par tevi, taču man viņa pateica. Es no sākuma neticēju, bet tad Pauls sāka savu čīkstēšanu. Šorīt dzirdēju baumas, ka Pīķa Dāma arestēta, un skrēju šurp. -
- Kāpēc jums ir Rūta? Tā vecā, slimā govs? -
- Es nezinu, viņa vienkārši atnāca mums līdzi, mēs nevaram viņu tā vienkārši atstāt. -
- Tici man, jūs varat. Viņa ir tik riebīga, pretīga un ļauna. Viņa sanaidos jūs visus savā starpā! -
- Nu jau, nu jau. Labāk izstāsti, kāpēc tu esi šeit. - Artūrs satver manu roku, - Lai mēs zinam, kā tevi dabūt ārā. -
- Nevajag uztraukties. Es drīkstu tev uzticēties? - ielūkojos blondīņa acīs, - Pirms apokalipses mēs ar Ernestu bijām pāris. Tagad esam atkal iemīlējušies, un esmu pārliecināta, ka viņš dabūs mani ārā. Naktī gāju prom no viņa mājas, mani izsekoja, noķēra un tagad piesien nepatiesas apsūdzības. -
- Labi, es sameklēšu tavu Ernestu. Cerams, ka palīdzēs. Bet tagad man jāsteidzas! Esmu patiesi laimīgs, ka esi dzīva! - blondīnis atvadās un aizsteidzas prom, atstājot manā sirdī solījumu.

     Neviens šodien nepienāca pie manis. Stundas, minūtes un sekundes skrāpēja manu mugurkaulu un nervus gluži kā mazs bērns ar dakšas zariem velk pa šķīvi. Kad pienāk vakars, beidzot sajūtu atvieglojuma garšu. Beidzot varu aizvērt acis un vienkārši pazudināt desmit stundas nebūtībā.
     Piepeši sajūtu aukstus pieskārienus, kas kā lietus norasina manu ķermeni. Es atveru acis, un esmu kaila. Pavisam kaila. Ledainas vēja šaltis skrāpē manas ribas un vanda matu šķipsnas. Mani apsarkušie kāju pirksti sajūt sniegu, bet līdzās ar vēju no debesīm krīt sniegpārslas, izkusdamas uz manas ādas. Sniegs? Vasarā?
Es pieskrienu pie restēm, cenšoties kādu sasaukt, taču ēka ir pilnīgi tukša. Restes iesalst manās rokās, un es knapi atraujos. Gribu pārmest pāri pleciem segu, taču nu tas ir sasalis un kļuvis par ledainu plāksni.
Kā var snigt telpā?
Man sāp no sala...
     Kopā ar manu balsi no mutes izplūst tvaika mākonītis un pazūd. Es cenšos sevi sasildīt, berzējot plecus un pēdas ar plaukstām. Izmisīgi lūkojos apkārt, mēģinot atrast veidu, kā tikt prom. Es purinu restes, sāku pilnīgi dauzīt sienu, lai pamodinātu īgno kaimiņu... pat ja apzinos, ka viņa visticamāk tur nav.
Palīgā! Palīgā!
Kāju pirksti kļūst zili, skropstas un mati ir sasaluši lāstekās, pa nāsīm iztecējušie puņķi arī ir pārklājušies ar ledu, bet lūpas ir kļuvušas bālas. Man ir nespēks. Es vairs nespēju sevi izglābt. Manas kājas padodas un nespēj vairs noturēt mani. Es gāžos kā lupatu lelle pret grīdu, gaidot saskarsmi ar zemi. Taču brīdī, kad notiek sadursme, es nejūtu sāpes, bet gan pielecu sēdus. Tas bija murgs.
     Esmu atpakaļ vasarā, atpakaļ starp cilvēkiem. Esmu zem segas neskarta. Ir ļoti ļoti agrs, neviens vēl nav pamodies, taču saules stari jau ir iezagušies ēkā. Jūtu, ka mans pakausis ir slapjš no sviedriem, bet mute sausa kā tuksnesis. Nepatīkams klepus izlaužas no manām krūtīm, sadzenot siekalas vaigos.
     Vēlos līst atpakaļ zem segas, priekā, ka tas bija tikai ļauns murgs, taču mani aptur.
- Tu laikam nevienu nakti nemāki pagulēt mierīgi un klusi. - kaimiņš blakus dzēlīgi piedur.
- Neguļu labi restēs. - sausi atbildu, likdamās uz auss.
- Kāda tu izlepusi princese! Laikam tikai mīkstās gultās esi gulējusi. - viņš neliekas mierā.
- Ko tu vispār zini? Kāpēc tu mani visu laiku aiztiec? - es dusmās paceļu balsi, - Tu vispār nezini, kādos apstākļos esmu dzīvojusi! -
- Es tev diršu virsū tikai tāpēc, ka nevaru ciest tādus cilvēkus kā tu - ar tādu noziegumu skaitu. Kas bērnus neliek mierā. -
- Es tev vēlreiz saku, es nekad neko tādu neesmu darījusi! Mani nepatiesi apvaino! -
     Klusums. Es vairs ar to ākstu nerunāšu!