Mirusī Kāršu Kava

Pilsdrupas II (5)

     Turpmākās dienas ik rītu man uz sejas tiek uzlieta ūdens glāze. Pamostos, ieraujot vēso ūdeni savās plaušās un izmisīgi klepojot. Man tiek iedots tāds pats tērps, kā citām, kā arī pēc pavēles saviju matus copē, kuru apsienu ar baltu lentu. No pārējo sieviešu staltajiem stāviem es atšķiros ar klibošanu, bet ar kūkumu tieku galā jau pirmajās pāris dienās.
Cenšos slieties taisni un izrādīt savu drosmi...
Sieviešu ir tikai padsmit...
     Katru dienu ir vienāds darba ritms ar līdzīgiem uzdevumiem un pienākumiem. Sākumā uz veļas dēļa, pie ūdensbļodas, berzēju piesvīdušas, ar dubļiem un ēdienu paliekām aplipušas drēbes. Katru traipu cenšos izberzt tik cītīgi, ka uz pirkstu kauliņiem rodas nobrāzums un nepatīkams apsārtums. Āda kļūst stipri sausa no ūdenī izšķīdinātā veļaspulvera. Pavadu savas dienas arī pienesdama, aiznesdama, izliedama dažādus ūdenstraukus no akas līdz svešiniecēm, no svešiniecēm līdz grāvjiem. Vēlāk man rokās iedod adatas un diegus, slotas un lupatas.
Jūtos ka apkopēja...
Mūs izmanto kā robotus, kā nedzīvas, mehāniskas lupatu lelles, kuras viegli raut aiz stīgām pēc patikas.
     Staigājot apkārt, protams, uzraudzībā, esmu ievērojusi, ka pils teritorija ir daudz lielāka, nekā tas laukums un telpas, pa kurām mums ļauj staigāt. Pils ir sadalīta divās daļās ar biezu dēļu sienu, un otrā pusē vienmēr ir mulsinošs klusums.
Citreiz dzirdamas izsalkušu zombiju skaņas vai dobja vaidēšana...
Mūsu teritorijas vidū atrodas dzidra aka, tālākajā, tukšākajā malā - liels improvizēts dārzs. Teltis kā izrādās ir divas, bet abas sliktā kvalitātē. Vienā mēs guļam, otra kalpo kā noliktava, kurā es netieku ielaista.
     Vairākas reizes dienā mums jāpavada laiks tumšajā, caurajā teltī, kuru neviena no sievietēm nav sākusi lāpīt un uzpost.
Un arī es netaisos to darīt...
     Mana vemšana pēdējas pāris dienās ir mazliet pierimusi. Vistrakāk bija dienā pēc Jeva apmeklēšanas, kad agri no rīta lecu kājās aukstās, stindzinošās ūdens šalts dēļ. Straujā leciena dēļ man galva sagriezās kā virpuļviesulis, un zeme zem kājām pazuda. Šķita, ka planēju starp eksistenci un nebūtību pavisam akla, ar piķi acu zīlītēs. Kad ar smagu blīkšķi nokritu gar zemi kā smags baļķis, visu acu skatieni bija pievērsti man. Kā mazs zīdainis es pazaudēju kontroli pār sevi un apvēmos.
Kā cūka...
Kā mēslos izvārtījies lops...
Siekalām tekot uz zemes, es gulēju tur kādu laiciņu, kamēr visi gāja man garām ar izbīli un riebumu.
Nebija spēka pat piecelties...
Ar acīm tajā brīdī meklēju labsirdīgo, taču izvairīgo pusaudzi, bet viņas nebija klāt.
Nebija neviena, kas vēlētos man palīdzēt.

     Pusdienās piepildu sevi ar putru tā, ka šķiet - manas vīles plīst pušu. Putra bija pliekana, šķidra, un pelēka kā nostāvējušies pelni. Nudien, Paula īgno meistarklasi virtuvē šī vieta nevarēs pārspēt nekad. Pavāri šeit nav pavāri, un ēdienam trūkst mīlestības.
     Viena no sievietēm mani šodien aizsūta uz interesanto dārzu pie pils augstākās mūra sienas. Augstās, garās koka kastēs ir sastādīti dārzeņi un liels daudzums zemeņu. Zeme ir izžuvusi no kvēlās saules svelmes, un cauri sīkām spraudziņām pretī debesīs sniedzas trekni nezāļu stiebriņi. Sirds nopriecājas par iespēju atkal sajust dārza zemi savās mazajās saujās, un es steigšus metos pie darba. Ar pirkstiem iebraucu smilšainajā slānī, un ar kapli pairdinu apkaltušo zemi.
Viena nezāle...
Otra...
Tad spilgti zaļa kanniņa nobirdina sīkas ūdens lāsītes un atveldzē manis tikko izravēto, sīko dārza stūrīti. Sajūtu dubļu apburošo smaržu, kad mitrums noglāsta asnus un saknītes.
     Te piepeši uz dārzu atnāk klusā pusaudze, ar kuru man nav bijusi iespēja paslepus tikties divatā. Viņas vaibsti ir neizteiksmīgi, seja pelēcīga, bet pleci - sašļukuši uz priekšu. Viņa pamāj man ar galvu, nosēžas pie dārzeņu kastes un sāk ravēšanas darbus.
     Nopurinu pirkstus un noslauku tos savos brunčos no zemes. Klusi piesteidzos skumjajai meitenei klāt, un nosēžos blakus, ravējot ārā nezāles no cita stūrīša. Pametu skatienu apkārt, un slepus izņemu blociņu no svārku ciešās jostasvietas. Viņa mazliet satrūkstas, taču ātri aizgaiņā mulsumu prom, un blociņš ieslīd meitenes pirkstos.
      Pildspalva no slepenas kabatas zibenīgi sāk skraidīt no viena lapeles stūra līdz otram.
- Liels tev paldies! Es jau domāju, ka kāds no Jeva gaiļiem to paņēma. Cik labi atkal tagad sazināties ar citiem! Jau trīs dienas neesmu runājusi ar nevienu! - meitene sajūsmā raksta, - Ceru, ka nevienam neieminējies par bloku. Kā lai es tev atlīdzinu? Gribēsi manas vakariņas? Man izravēt dārzu tavā vietā? -
- Dulla vai? Tev nav jāatlīdzina par tādu sīkumu, turklāt tu esi vienīgā, kas kaut reizi pret mani šeit labi izturējusies. - es viņai neveikli uzsmaidu, pirkstos irdinādama zemes kunkulīti.
- Ā... Tas tāpēc, ka par tevi klīst kaut kādas baumas. Piedod, es tikai nezinu kādas. Es tādās lietās neklausos. -
     Ziņkārība sāk atmosties, un man nākas kārtīgi piepūlēties, lai neapbērtu meiteni ar daudzajiem jautājumiem, kas nospiež manus plecus.
Gribu izprašņāt par to, kāpēc pusaudze nerunā. Gribu zināt, kas ir aiz koka sienas. Gribu zināt par baumām.
Liela nezāle...
Sauja mazu nezāļu...
Un ūdenspiļu lietutiņš pāri dobītei...
Es klusumā ievelku dziļu elpu un izpūšu meditējošā tonī. Mani pārņem sātīga miera sajūta, visas saspringtās stīgas manī atmaigst un atspriegojas.
     Pusaudze maigi triec smilšainās nezāļu saknes zaļganā spainītī. Zem īsi grieztajiem nagiem ir melni zemes pusmēnestiņi, un virs lūpas ir dubļu triepiens.
Meitene sāk klusi dungot kādu vijīgu un lipīgu melodiju. Pabīdoties man tuvāk, viņa nejauši apgāž lejkanniņu, un daļa lietusūdens iesūcas melnzemes rupjajās porās.
Otra daļa... tā izmērcē manus garos, melnos svārkus un kailās kājas zem tiem. Es pielecu kājās, un ar rokām cenšos noslaucīt mitrumu kā putekļus no sevis, taču bez panākumiem. Pusaudze metas man palīgā ar bailēs sarauktām uzacīm un vijīgajiem lūpu kaktiņiem, taču līdzās mitrumam manos svārkos iesmērē melnzemes pikas. Ar kopā saliktām rokām viņa atraujas no manis, lūdzot piedošanu, un viņas acīs deg izmisuma liesmas. Nabaga skuķis baidās no tā, ka es viņu nosūdzēšu un ka tagad uzbrukšu ar vardarbīgiem saucieniem un vēzieniem.
Taču es greizi pasmaidu, - Viss ir kārtībā. Tie tak ir tikai sūda svārki! Izmazgās. Galu galā, kurš mūsdienās vēl staigā tīrās drēbēs? -
Meitene izvelk pildspalvu un blociņu, un ar ātriem vēzieniem uzskribelē, - Lūdzu, lūdzu, piedod man! Esmu muļķe! Es tev jaunus svārkus sadabūšu, tikai nedusmojies! -
     Meitene kāpjas atmuguriski, grasoties skriet pēc svārkiem, taču neveikli paklūp aiz dārza šļūtenes, kas vijas viscaur dārzam. Atmuguriski krītot, viņa ar vienu roku satver dārza kastes stūra dēli, salaužot to, bet ar otru aizķer nezāļu spaini, izsviezdama zaļumus pa tikko izravētajām dobītēm. Viņas mazais augums smagi un truli ieveļas starp burkānu un redīsu rindām, saplacinot mazos asniņus un rudo galviņu lapiņas. Acīs sariesušās asaras nu strauji rit pāri tumšajiem vaigiem, kamēr es steidzos klāt, lai palīdzētu piecelties kājās.
     Aiz stūra parādas garš un slaids sargs baltā blūzē ar īsām piedurktnēm un ierauga izvandītās dobes ar skuķi pašā vidū.
- Tu nolādētā stulbene! Ella, vajadzēja izgriezt tev ne tikai mēli bet arī pirkstus nocirst! Visur, kur tu ej, viss tiek sap***s! - sargs pieskrien pie dobes un aiz copes izvelk meiteni ārā no zemes.
Viņš agresīvi nomet viņu pie saviem ar piķi nosmērētajiem zābakiem, un uzspļauj virsū pretīgu, lipīgu spļāvienu kā kamielis.
    Brīdī, kad sargs atvēzē savu kāju, lai spertu pusaudzei pa ribām, es pilnā balsī iekliedzos tā, ka nodreb pils mūri - Pat neuzdrošinies viņai vēlreiz pieskarties! Lops tāds! -
- Vai vai, man bail no klibiķes! Pilnīgi trīcu! Ko tāda cūka man nodarīs? - sargs nievājoši pasmejas un no jauna atvēzē kāju, spēcīgi trāpot meitenei pa ribu pinumu.
Kliedziens un asaras izlaužas no Ellas dvēseles, kamēr es pārvaru savu klibošanu un stīvumu, lai pietuvotos sargam, kurš nu jau ir pagriezies pret mani.
     Spēcīgs un negaidīts sitiens ietriecas manā kuņģī, kulakam atduroties pret manu vēderu. Es saliecos uz priekšu sāpēs, un sajūtu dzelzs garšu mutē.
Bet asiņu nav...
Zaudēju spēju runāt, un balss saites netrīs, lai izdvestu kliedzienu. Klusi vaidu pie sevis, gulēdama uz zemes. Kad vīrietis pienāk man pie gurniem, gatavodams netīro zābaku jaunam spērienam, es ar mazo saujiņu spēka, kas manās rokās klusi gruzd, strauji paripoju sānis. Veikli satveru apgāzto nezāļu spaini, kas atrodas vien nieka rokas stiepiena attālumā, un metu pretiniekam pa seju.
Viņš spaini notver...
Kāda es esmu muļķe...
     Sargs ar niknumā atņirgtiem zobiem tuvojas manam smalkajam augumam, demonstratīvi krakšķinot plaukstu kaulus. Es atspiežos pret dārzeņu dobītes malu.
Nekur es neaizbēgšu šādā stāvoklī...
Aizveru acis un gaidu, kad viss būs beidzies. Jo ātrāk pieņemšu sitienus, jo ātrāk tie rimsies.
     Gandrīz divu metru attālumā nonācis, svešinieks apstājas, izdvešot aizsmakušu un moku pilnu skaņu, kas neatgādina cilvēku. Plaukstas tver tad pēc šļaukas, kas stingri apvijusies ap viņa kaklu, tad pēc Ellas tumšajiem, violetas nokrāsas matiem, kas piespiedušies pie viņa muguras. Redzu, kā meitene ar pēdējiem spēkiem turās pielipusi kā dadzītis, un skrienu viņai palīgā, ātrumā paķerdama kapli no dobes.
Ar lielu blīkšķi un naidpilnu sparu triecu mazā kaplīša aso galu sargam pa žokli...
Vaigs ir pārgriezts...
Sarkana asins strūkla apšļaksta manas skropstas, un es iesitu vīrietim vēlreiz, bet šoreiz ar kapļa kātu. Tad kā atriebību es iesitu viņam pa vēderu ar kulaku, kamēr viņa seja paliek zilāka par zilajiem padebešiem virs galvām.
- Laid viņu. - pavēlu meitenei atlaist gūstekni, - Tu negribi nāvi uz saviem pleciem. -
     Sargs izmisīgi kampj pēc gaisa, bet es nicinoši nospļauju siekalas viņam pie ceļiem.
- Neuzdrošinies vairs aiztikt Ellu. Es brīdinu - nogalināšu tevi. - izsaku draudus un mierīgi aizsoļoju prom, saķerdama pusaudzi aiz rokas.
Bez viņas man būtu bijušas beigas. Esmu ļoti atvieglota, ka neizjutu sitienus, un pateicībā cieši apskauju Ellu.

     Es pirmā tieku saukta pie atbildības par dārzā notikušo. Atkal uzkāpju Jeva tornī, un ietinos sveču un cigāru aromātā. Melnbaltā atmosfēra šoreiz man šķiet daudz neuzkrītoša, laikam sāku jau pierast.
     Jevs šoreiz pat neliek man apsēsties un uzreiz sagaida mani ar asu pļauku.
- Tu sit kā skuķis. Tas ir viss, ko tu vari? - es ņirgājos par sitienu.
- Neuzprasies uz pārmācīšanu, mana būtne. Siksna gan tev nebūtu kā skuķa sitiens. - viņš man uzrūc, nepiedurot pirkstu, - Tu esi vienas vienīgas galvassāpes, kāpēc es tevi pirku? Vai arī tu vienkārši iekulies nepatikšanās, lai satiktu mani? -
     Ar taukiem nosmērētie lūpu kaktiņi liek man nodrebēt šausmās. Viņš lēni tuvojas, riņķodams apkārt kā asinskāra, reizē apburta haizivs.
- Mani vari sist, bet Ellai tā, lai neviens pirkstu nepiedurtu! - piekodinu, riebumā griezdama zobus.
- Šoreiz tev būs cits sods. Daudz labāks. Šādi nopirksi tās meitenes drošību.  - Jeva pirksti ar negrieztajiem nagiem pārbrauc pāri manam kaklam, tad atslēgas kaulam, līdz beidzot aizķer blūzītes pogu un atrauj to vaļā.
Mitrās lūpas pieskaras vēsajai auss ļipiņai, tad pakāpeniski noslīd zemāk uz vaļējā dekoltē. Es elpoju, valdīdama dusmas un agresiju.
Ellu aiztikt neļaušu!
Pēc pirmās pogas drīz vien seko arī nākamās, līdz beidzot stāvu puskaila Jeva priekšā. Svārki smagi nokrīt uz zemes, man pie kājām, un es aizveru acis. No viņa karstās elpas man sareibst galva, bet no glāstiem - paliek nelabi. Sirds klapē, ikkatrs atoms raujas prom, kaut vai ārā pa logu.
Bet kas jādara, tas jadara...

     Esmu aplipusi ne tikai ar Jeva sviedriem, bet arī ar šausmām un riebumu. Jūtos nosmērēta, izsmieta un iekšēji salauzta. Pie pašām telts durvīm es ielecu krūmos un nokrītu bezspēkā.
Atkal nelabums, un es vemju...
Dārzā gūtais sitiens ir saskalojis asinis manā kuņģī, un es tas izspļauju turpat uz krūma saknēm. Ar paceltu galvu ieeju teltī, taču, kad palienu zem segas, sajūtos pavisam maziņa un niecīga kā puteklītis pasaules vidū. Gribu sarauties vēl mazāka, taču no pūlēm jau uzmetas zosāda.
Vismaz solījumu par Ellas drošību dabūju...
Bet vai solījumiem var ticēt?